Nedienas ar kurmi

Kurmis pazemē tik smok,
Caurām dienām zemi rok.
Uzkož reizēm kādu slieku,
Savam vēderam par prieku.
Vasarā, kad dārzi plaukst,
Nāk jau palīgā šis draugs.
Zālāju viņš augšā ceļ,
Dārzos dobes apkārt veļ.
„Kaut to kurmi Jupis rauj! ”,
Saimnieks dusmīgs zemē spļauj!
Jāpieņem ir kādu mēru,
Jātriec prom ir trako zvēru.
Kurmim piesaka viņš karu,
Dzīšot zvēru prom ar varu.
Zemes vibrators par vāju,
Kurmis sāk jau rakt ap māju.
Pārbiedējot savus radus,
Stiepj uz dārzu strāvas vadus.
Lai tam mošķim beigts ir mūžs,
Divus vadus zemē grūž.
Elles spēks gan plūst pa vadiem,
Sadod saimniekam pa nagiem.
Mati gaisā, acīs dzirksts,
Kājas tam nu peļķē mirkst.
Apkārt sākās trakas lietas -
Beigta tantiņa uz vietas.
Murim kažoks tīrs no blusām,
Strāva aiziet līdz pat ūsām.
Nenojaušot kādu bēdu,
Kaimiņš atsitās pret sētu.
Pilnas bikses sūdiem krāva,
Kad to purināja strāva.
Kamēr ķepas nav vēl stīvas,
Kurmis rokas zemes dzīlēs.
Tur kur kurmis tālāk dodas,
Atkal jauna ala rodas.
Kādam nu tiks traucēts miers,
Lien zem zemes negantnieks!