Brīvības sajūta Manā bērnībā lauku mājās nebija nekāda rotaļu biedru izvēle, kas bija, ar to bija jāiztiek. Bija tikai kaimiņu meitene, gadu par mani vecāka, un ar viņu mēs dalījām smilšu kasti, arī dīķi, drīzāk to varētu nosaukt par mārku vai palielu peļķi, kurā visu vasaru bija ūdens kur plunčāties. Mēs tur augām dienām peldējāmies ar plikiem dibeniem abi divi. Anatomiskās atšķirības sen jau bijām izpētījuši un pieņēmuši par nemaināmām, un ik pa laikam jaunos pētījumos tās tika atkal atjaunotas, tāpēc tām mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Mammas mūs rāja, ka tā neesot smuki, jāvelk bikšeles kājās, bet ar slapjām bikšelēm pa smilšu kasti rakties nav patīkami, un nebija viņām laika mūs pastāvīgi uzmanīt, bikšeles atkal nost un ūdenī iekšā, un atkal pliki. Gāja gadi, bet šajā ziņā nekas nemainījās, tikai dīķis kļuva seklāks vai mēs augām lielāki. Mārkā vēl arvien tikai pliki peldējāmies līdz pat nepieklājīgi lielam vecumam, kad viņai krūtis sāka dīgt un man vīrišķie refleksi reizēm pamosties, bet arī tas mūs netraucēja. Tikai tad viņas ģimene pajuka, viņi pārcēlās, un nekad savu bērnības draudzeni vairs neesmu saticis. Dīvaini, Latvija taču ir tik maza! Brīvības sajūta plikam esot no tiem laikiem nav zudusi. Kad tikko apprecējos ar savu sieviņu, braukājām savā Moskvičā pa Latviju, un tad pavisam nejauši atklājām Lilastes pludmali. Mēs gribējām tikai jūrā nopeldēties, kā gluži normāli cilvēki, bet tur visi pliki, atpūšas, spēlē bumbu, peldas, sauļojas. Brīnišķīgi! Gluži kā Paradīzē nonākuši. Cilvēku tur nebija daudz, mazāk kā citur jūras krastos, bet neviena apģērbta, neviena peldkostīmā. Mēs arī iekļāvāmies kopējā ainavā, un atkal izbaudīju to burvīgo sajūtu, kad nekas netraucē ūdenim piekļauties miesai. Ja sagribējās uz jūru, tad mēs abi braucām tikai uz turieni izbaudīt brīvību, sauli un viļņus. Diemžēl ne visur un vienmēr drīkst peldēties kails. Es šajā ziņā esmu daudz grēkojis. Reizēm ezeros vai pie Gaujas, kur cilvēku mazāk, un paldies tiem, kas izlikušies neredzam vai skaudīgi noskatījušies, atšķirībā no tiem, kas pamanījušies izteikt ļoti kategoriskus aizrādījumus. Reizēm pat mērķtiecīgi izvairos no peldēšanās publiskajās peldvietās, dažreiz neizdodas. Pirms laika vēl vīriešu peldbikšu mode bija diezgan racionāla, peldbikses piekļāvās dibenam, tik vien bija auduma, lai nosegtu to svēto vietu, ko svešas acis nedrīkst redzēt. Tādas peldbikses traucē mazāk. Tagad peldšorti ir šausmīgi! Peldot tie kūļājas gar kājām, un, iznākot no ūdens, slapji aplīp ap stilbiem. Riebīga sajūta! Bieži vien es tos norauju pirms vēl esmu atradis dvieli, ar ko piesegties. Negribu atkārtot vārdus, kādus es tajos brīžos dzirdu. Mīļie līdzcilvēki! Nu ļaujiet man peldēties tādam, kā es gribu. Es apmetīšu dvieli ap gurniem, kamēr līdz ūdenim aiziešu, un ūdenī taču jums ir vienalga, kāds es esmu. Man tur nav nekā īpaša, lai būtu jāslēpj, tur ir tas pats, kas citiem vīriešiem, ne ar ko ne labāks, ne sliktāks. Man pat nav tetovējumu, ne arī pīrsingu, kas varētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Un es taču jums ar to nekādā veidā neuzbāžos. Vai jums grūti pieciest? Peldēties kailam, tas taču ir tik forši! Pamēģiniet paši! |
