.. GANDRĪZ JĀŅU TĒMĀ .. pētījumi un atradumi ..

Tajos senajos gados, kuros iekrita mani zēnības gadi, pasaule bija pilna brīnumu. Protams, ne jau kvantitatīvajā aspektā, bet tajā nozīmē, ka daudzās lietas, no kuŗām sastāv dzīve, bija jāatklāj pašam — nebija vecmāmiņas Google’s, kam pajautāt, pieaugušie bija nevaļīgi, daudz ko nezināja paši, bieži nošķīra pieaugušo pasaules informāciju no bērniem paredzētās, bija laikmeta bailes, proti, bija iestrādāta pašcenzūra, kas veselus realitātes nogabalus padarīja par neeksistējošiem. Jo īpaši tas skāra visu, kas saistījās ar starpdzimumu fizisko komunikāciju. Izglītojāmies savstarpēji, apmainījāmies ar uzlasītajām ziņu druskām, ar no pieaugušo sarunām izfiltrētajām zinībām. TV arī vēl nebija, mūsu dzīvoklī gan jau 1968. gadā parādījās pirmais televizors; PIRMAIS visā sešstāvu mājā; uz ilgu laiku tas padarīja mūsu dzīvokli par tādu kā klubiņu, īpaši hokeja spēļu laikā, un mūs par ļoooti cienījamiem ļaudīm. [Paps to nopirka par kāda racionalizācijas priekšlikuma vai patenta naudu, vispār viņam bija kāds 100 patentu, kas reālus ienākumus gan sāka dot tikai kooperatīvu laikos, kad par to naudu labiekārtojām mūsu lauku saimniecību.] Notika sētas bērnu savstarpējā pašizglītošanās, brālēnu un māsīcu spēles dakteros. Taču nesistemātiskā, bieži bērnu fantāzijas interpretētā informācija radīja deformētu kopainu, priekšstatus, kas bija tālu no īstenības un pat pretrunā ar to.

Tagad gan nesaprotu, kāpēc uz manu izpratni par lietām pilnīgi nekādu iespaidu neatstāja lauku ikdiena [vasarās dzīvoju pie vecvecākiem] ar divstāvu dzīvniekiem, gaiļa vistu mīšana, ērzeļa sausie vingrinājumi, trušu ņemšanās un galugalā kolhoza mākslīgā apsēklotāja, kas vectēva teļu fermā savus dienesta pienākumus veica vai ik nedēļu, ar milzīgu pašironiju un paskarbu humoru. Šķiet, ka runa ir par sugu solidaritātes robežu. Tolaik viss bija vienkārši — cilvēku pasaule atsevišķi, dzīvnieki neradīja nekādas dzīvās pasaules kopības refleksijas, nekādu filosofiski pamatotu veģetāriešu, vegānu un zaļēdāju. Ja godīgi, tad arī ne visi cilvēki piederēja pie savējiem. Tātad cilvēkiem viss notika citādi, un pieejamo mācību līdzekļu nebija daudz un reizēm dīvaini, tikai nākošo paaudzi trāpīja “Zīlīte”, kas gan pārsteidza arī vienu otru pieaugušo. Ģimene man bija diezgan konservatīva, es pat teiktu, ka mazliet vējoja pēc vēlīna viktoriānisma naftalīna. Bērnībai kaut kā izkūlos cauri, iemācījos pareizajās vietās iesmieties, kaut bieži nebija izpratnes seguma. Tad nāca baisi kautrīgie pusaudža gadi, kam uzslāņojās romantiskā literatūra un padomju propagandas puritāniskais masīvs, tolaik šķita, ka pat cauri bieži bezformīgajām CCCP laika drēbēm ir redzama katra tava doma par meitenēm; centies nedomāt, bet tas maz palīdzēja. Meitenes bija kaut kas dievišķs, tāls, nesniedzams sapnis. Daktera Zālīša grāmata nāca mazliet par vēlu, lai iespaidotu manus uzskatus un nostādnes. To, ka viņas no TĀ nemirst un ka viņām TAS pat ļoti patīk, nācās apgūt ar kļūdu un atradumu metodi. Reizēm vispār brīnos, kā mūsu senči tika pie bērniem.

Mani vecāki tika pie diviem dēliem. Piedzimu es Stradiņu dzemdību barakā Mammas eksāmenu sesijas laikā. Palicis bija nedaudz, tostarp eksāmens dzemdniecībā. To pēc ģimenes leģendas, komisija pieņēma slimnīcas palātā, es asistēju. Proti, kollēga, redzam, ka ar dzemdniecības praktisko daļu esat tikusi galā it labi, jādomā, ka arī teoriju zināt labi — pieci. Mana piedzimšana diezgan stipri sarežģīja Mammas profesionālo dzīvi. Tolaik ar zīdaiņiem līdz gada vecumam lidoja āra no sadales, labi — neaizsūtīja uz Pušmucovu; bet tā nu Mamma bija ārste bez darba vietas. Padomijas likumi neļāva ārstam strādāt citu darbu, pat par māsu nē, kaut viņai bija arī māsas diploms. Rīgā darba nebija, jo visas kvotas bija rezervētas virsnieku madāmām, kas jo bieži strādāja, piem., par zobārstiem, ar jocīgiem tehnikuma diplomiem. Tā nu Mamma atrada darbu [sākumā pusslodzi] pierīgas mazpilsētas sanatorijā. Ārstu mājā mums bija istabiņa komunālajā dzīvoklī. Māja bija interesanta. Piemēram, mana smilšu kastes biedrene bija kāda tagadējā operdziedātāja, blakus istabā dzīvoja slavens kolekcionārs [baisie zobeni pie sienas], stāvu zemāk tolaik diezgan zināma dramaturģe, arī ārste. Paps braukāja katru dienu uz savu inženiera darbu, uz Rīgu. Es apmeklēju vietējo bērnudārzu; kādu laiku pat diennakts — vecāku darba režīma dēļ. Tur tad man gadījās arī pirmais erōtiskais piedzīvojums četru gadu vecumā. Man bija ļoti draudzīga kāda meitenīte [šobrīd diezgan zināma persona mākslas pasaulē]. Beidzot biju apjautis, ka ir divi dzimumi, un pētnieka gars mani spieda noskaidrot būtiskās atšķirības un funkcijas. Tā nu sarunāju, ka meitenīte novilks bikšeles un visu parādīs. Nu man bija plika meitene. Ko tālāk? Kāda balss manī teica, ka jādara vēl kas. Bet kas? Nu paplikšķināju pa dupsi. Apmulsums milzīgs, pauze ieilga. Mani izglāba audzinātāja, kas ieradās kā deus ex machina, un pārtrauca manus lauka pētījumus salīdzinošajā anatōmijā. Šķiet, ka notikums tika noklusēts vai arī bija bērnudārzam ikdienišķs, jo man atmiņā nav saglabājušās nekādas ziņas par sodu vai audzinošām pārrunām.