No zālītes tikai problēmas

Pašvaldības saistošajos noteikumos ir rakstīts, ka zāle nedrīkst būt garāka par 4 cm. Vienmēr neesmu likumpaklausīgs pilsonis, attiecībā uz zāli noteikti nē, jo man vajag vismaz 12 cm un īpaši jau pagalmā. Ja jau skuj tad pavisam līdz zemei, un nav ko tur atstāt, bet ja aug, tad tā lai cauri neredz. Negribu būt sazvērestību teoriju piekritējs, bet tie noteikumi rakstīti laikam dārza tehnikas tirgotāju interesēs, lai tikai ļaudis zāli pļautu katru nedēļu, un pirktu arvien jaunus pļaušanas aparātus. Ilgi jau viņi netur, ja nenobirst pļaujot, tad sarūsē, un ik pēc pāris gadiem tāpat jauns jāpērk. Tie lepnie sētie zālāji tā arī būtu jākopj, bet man pagalmā aug tas, kas aug, tas, kas 100 gadus tur ir audzis. Maura kumelītes, kas nopļautas brīnišķīgi smaržo, tagad gan šo aromātu izmanto visi, kam nav slinkums, tāpēc smaržo vairāk pēc sačurātiem pamperiem, baltais āboliņš, maura sūrene, maura retējs ar koši dzeltenajiem ziediņiem, kas paslēpušies zem lapām, un nopļauts izskatās, kā ar zeltu piebārstīts, pa vidu ceļtekas un kaut kāda smilga, izskatās pēc sīkas auzenes. Tas viss saaudzis biezā zelmenī, sazarojies, gluži kā lāča kažoks. Agri no rīta pilns ar rasu, mīksts kā tepiķis, brīnišķīga sajūta tādā iebrienot, vēl labāka novārtoties, ne ar kādu dušu salīdzināt nevar. Pa reizei arī šis paklājs ir jāapcērp.

Nesen nopirku jaunu zāles pļāvēju. Atkal cits modelis. Ratiņi maziņi, augstākais regulējums tikai 8 cm, no vecā, pārbūvētā lielos ratus nevar uzlikt. Šodien nav laika nodarboties ar inženiertehnisko jaunradi. Mēģināju pļaut ar tādu pašu.

Zāles pļāvējs iet dusmīgi pukšķēdams “ej d…, ej d…, ej d…”. Rasa vēl nav nožuvusi un arī nenožūs līdz pat vēlai pēcpusdienai. Zāle viņam pa biezu, grūti viņam iet gremojot, pastāvīgi štapējas, ne tādai viņš ir būvēts. Beidzot arī viņš noģībst, paspēj vien izdvest vēl “pļauj pats, pļauj pats, pac, pac, pac … pac … pac … … pac”. Da nu viņu, šo konstruktoru neizdevušos bērnu! Ar tādiem te nav aršana. Ir man īsts aparāts, mans meža draugs un palīgs, visvarenais profesionālais krūmgriezis, kam pat 10 cm resni koki bez ierunām krīt pie kājām. Ripu nost, spoli virsū. Zāle lido pa gaisu dusmīgi šņākdama, esmu nošķiests ar zaļu putru līdz pat …. Var būt nebūs tik smuki un gludi, bet pa to ātri un produktīvi. He, kad bikses novelk, tad pavisam cita d…šana, kā es to ātrāk neiedomājos! Tomēr tas nav mežs, tā nav jaunaudze, kur var dziedādams strādāt. Mans draugs, pieglaudies pie dibena vaiga, sāk stenēt pamazām “grūūūti, grūūūti, grūūūti, ……, grūūūūūti”. Nekad mūžā viņš tā nav vaidējis. Pacieties, pacieties! Zālei arī šobrīd nav viegli. Un daudz vairs nav palicis, tikai nedaudz vairāk, kā nopļauts. Mani mierinājuma vārdi nelīdzēja. Arī šis pievīla. “Da nu i nahrrrrrrrrrrrrrrrrrrren! ”, ar tādu graboņu nobira nūtis no vārpstas gala.

Lai man nestāsta pārdevēji – konsultanti, ka krūmgriezim vajag lielu jaudu, bet ar spoli var pļaut jebkurš trimeris. Spole ir pats smagākais, kas šiem aparātiem jāiztur.

Varu tagad sēdēt pusnopļauta pagalma vidū un zīlēt, ko pirkt nākamo, pļāvēju vai vienkāršu izkapti.