Cita pasaule

Pateicoties Piparmetra komentāram viņas pašas DG ierakstā

Ir cilvēki, ļoti daudz ļaužu, kam šo būs grūti saprast. Arī citādi var dzīvot, ne tikai pilsētas vientulībā.

Tā nav vienatne vai vienpatība, tā ir vienmuļība, kas pavada cilvēku pilsētas džungļos, kur viņš ir viens starp tūkstošiem citu, pilnīgi svešiem, pavisam viens, katru vakaru paslēpjoties, ieslēdzoties savā nezin kāda stāva šaurajā alā, nepazīstot pat savas kāpņutelpas kaimiņus, un nav saticis viņus mēnešiem ilgi.

Ir arī cita pasaule. Tā sākas, nogriežoties no asfaltētajām šosejās, kur beidzas putekļainie lauku lielceļi, kur visi kaimiņi viens otru pazīst, lai arī reti satikti, visi par viesiem zina visu, taču neviens nelien ne sētā, ne dvēselē ar dzīves pamācībām, kur vēl arvien tiek sveicināts katrs pretimnācējs, jo īpaši svešie, kur cilvēks cilvēkam ir cilvēks, jebkurā brīdī gatavs izpalīdzēt. Tas ir tur, kur aizejot netiek aizslēgtas māju durvis, kur pulkstenis pie sienas, nesteidzīgi stundas skaitīdams, nevienam ar savu patiesību neuzbāžas, vien kalendārs pa reizei piemiedz aci – iet laiks! Kur dzīvoklis nebeidzas pie ārdurvīm, tas turpinās pagalmā un vēl tālāk. Kur daba ienāk pagalmā un pagalms plūstoši iekļaujas ainavā, neskatoties uz sētām un robežām. Kur cilvēks jūtas brīvāks par brīvu.

Te valda gadsimtiem veidota kārtība, te nekas nav lieks. Te viss ir patiess. Arī mīlestība šeit ir patiesāka, bez liekulības un izlikšanās, bez meliem. Šeit nav baiļu no tā, kas varētu notikt, bail no apjautas par to, kas var nenotikt un, visdrīzāk, arī nenotiks …

Tā ir mana pasaule. Vismaz es gribētu tā domāt.

Klusuma krastā (Ā. Elksne)

Es dzīvoju klusuma krastā, kur puķes un bērni var augt;

Kur reizēm no bijušā visa, pie manis ar ieklīst kāds draugs;

Un saka cik labi ir te, nav vairs tās steigas;

Tu mierīgi sēdi un skaties, kā puķes un bērni kā aug.

Bet mēs un kur mūsu tās dienas; kur mēneši mūsu, kur mūžs?

Ak steiga, tā steiga mūs samaļ, un putekļos projām tā pūš!

--------------

--------------

Jā draugi man tiešām ir labi; klusuma krastā ir tik labi.

Bet tikai no malas tā liekas, ka tagad man nav vairs kur traukt,

Ka varu vien sēdēt un vērot, kā bērni un puķes man aug.