Sēžu nu pie galda kluss...

Sēžu nu pie galda kluss,
Neklausu vairs padomus.
Pārdomāju savu dzīvi,
Atmiņās kur klīstu brīvi.
Nerūp man vairs cēlie sapņi,
Kuri laiku tikai atņem.
Varu brīvs pa dzīvi brist,
Krūmos nātrēm virsū mīzt.
Maigi sildos saules staros,
Tur kur odi nekož baros.
Pirms vēl kājas sāktu dzist,
Gribas kādā gultā līst.
Mīlēt gribētu vēl dikti,
Bet jau brīžiem jūtos slikti.
Sirmums matus krāsot sāk,
Sejā krunku pavairāk.
Locītavas čīks un krakšķ,
Protēzes pa muti plakšķ.
Raitais solīts gausāks kļuvis,
Spieķa atstutē vēl turas.
Tā kā upē slīkons smok,
Arī mīlestība plok.
Spoguļ atspulgs mani baida,
Kāds kaut kur vēl tomēr gaida.
Laiks par jaunību ko sauc,
Bija paveicis ar daudz.
Ciltskokā lai lapas plauktu,
Liku kādreiz sievai "raugu".
Bērni auga blakus spiedzot,
Blēņas darot, aci miedzot.
Kaut ar reizēm nervi kūp,
Tomēr savi bērni rūp.
Atbalsts vecumdienām tapis,
Kad man jādzer būs jau drapes.
Gadi negrib mierā stāt,
Skat, drīz kaulainā būs klāt!
Dzīvību tā pļaus kā zāli,
Ņemot līdz uz tumšo tāli.