Mīlas kreisie soļi sauc...

Mīlas kreisie soļi sauc,
Darāmā tur vienmēr daudz.
Viena brūte Kuldīgā,
Otra kaut kur Rūjienā.
Visur jāpaspēj man būt,
Mīlas saldos augļus plūkt.
Sieva sadod man pa ādu,
Pieminot tik brūti kādu.
Man pie kājas, ko tā ķērc,
Brūti čamdīt ir to vērts,
Jo kad brūtei buču dodu,
Viņa nevicina slotu.
Piekusis es apkārt skrienot,
Un pa logiem gultās lienot.
Drusku salīkušu stāju,
Dodos es uz savu māju.
Durvīs stāv tur laulātā,
Ne pa jokam auro tā.
Pati tieva tā kā maiksts,
Taču dusmās krampis baiss.
Acis sarkanas kā bietes,
Sākas atriebības lietas.
Ārā tad kad dusmas sprūk,
Apkārt lido viss un brūk.
Nu nemaz vairs nava jauki,
Pamazām sāk lidot trauki.
Panna aizlido pār galvu,
Noraujot man vienu spalvu.
Nākamā jau lido krūze,
Sievai atsprāgst vaļā blūze.
Lustru sasit šī ar bļodu,
Kurā sunim ēst es dodu.
Cirvis lido man gar sānu,
Nošķeļ skapim šķilu plānu.
Norauj krēslam vienu kāju,
Ieregulē manu stāju.
Noskaitot kaut kādu rīmi,
Sieva krāmē man pa ģīmi.
Dūri redzot ļoti tuvu,
Pēkšņi atslēgumu guvu.
Labā acs ar zilu maisu,
Nu vairs neredz saules gaismu.
Mīlai piegriezti ir krāni,
Man ir zili visi sāni.
Jāatstāj man mīlas taka,
Jo ir jāņem zilā lapa!