Lūdzu! Tikai ne dārznieci!

Monologs vientuļa vīrieša balsij

Sievietes pārmērīgi aizraujas ar savām kaislībām. Tās pat robežojas ar apmātību. Dārzkopība ir brīnišķīgs hobijs, taču hobijs ir viena cilvēka vaļasprieks. Viena! Kāpēc ar to neaprobežoties? Nē! Tik jaukā nodarbē ir noteikti jāiesaista citi tuvinieki, ar kukuļiem un uzpirkšanu, ar draudiem un glaimiem, ar solījumiem un viltībām sievietes panāks savu.

Ja Tev nepatīk makšķerēšana, es taču neprasu, lai Tu nāktu līdzi ezera odus barot, neprasu, lai Tu tīrītu un ceptu tās manis noķertās, nožēlojamās mailītes. Nē? Ja man gadīsies loms, tad es to jau izceptu, nokūpinātu vai kā citādi pagatavotu pasniegšu galdā. Es taču neprasu, lai Tu tītu auklas, sietu āķus, spodrinātu vizuļus. Nē?

Es ļoti labprāt Tevi pavizinātu ar laivu, ja Tu to vēlies, un tik, cik tu to vēlies. Tiklīdz Tev apniks, tūdaļ brauksim malā. Un tajās reizēs man nebūs līdzi makšķere, es skatīšos tikai uz Tevi un priecāšos par Tavu prieku, nevis pētīšu labākās copes enkurvietas.

Es arī labprāt papriecāšos par Tevis iekopto dārziņu. Kuram gan nepatīk skaisti iekopts dārzs? Tikai tajās reizēs neņemsim līdzi dakšas, kapļus, grābekļus, citus urķus un fričendāļus. Es tur negribu rakņāties, tas ir Tavs dārzs. Ja tas būtu mans hobijs, tad man būtu savs dārzs, ja Tev patiktu makšķerēšana, tad mēs neķertu vienu zivi par abiem – katrs savu. Tas nav mans hobijs.

Es negribu dārznieci, jo iznākums jau ir sen nolemts. Kādā brīdī Tu izravēsi mani no savas dzīves, kā to pārziedējušo floksi, un izmetīsi kompostā … labākajā gadījumā, vai vienkārši pāri sētai. Un lieki būs prasīt – Kāpēc? Par ko? Ko es ne tā?