Màjás.

Svētdien biju pie bràļa ciemos.Viņš dzīvo mūsu dzimtas màjà.

Bràļa sieva ir pareizticīgà , un viņa uzaicinája uz Pashu.Domàju , ar kàdám izjūtám mani sagaida màja .

Pasmaidīju un atcerèjos...

Vasará ar másu gulèjám uz bēniņiem.Tur bija gultas, naktīs varējàm stundàm pļàpàt .Gaismas tur nebija, mobilo arī toreiz nebija, vienīgi lukturītis vajadzības gadījumam.Brilles vienmēr atstáju istabà, jo baidījos tumsà uzkápt uz tàm.

Bēniņos bija savilktas auklas veļas žàvēšanai.Pļàpàjam abas ar màsu, paceļu acis uz auklám un brīnos:tádi mazi kamoliņi it kà šūpojas, nodomàju, laikam knaģi atstàti.

Visu laiku mani neatstája dīvaina sajūta, ka káds uz mani skatàs.

Kauns màsai teikt, jo viņa vienmēr par mani jau tà smèjás, ka baidos no tumsas.

Neko nesakot klusi piecēlos no gultas, paņēmu lukturīti un uzspīdinàju...

To, ko es ieraudzīju, mani tà pàrbiedēja, ka mani kliedzieni uzmodinája visus.Mamma no bijás ne pa jokam, vèlàk mani dikti nolamàja.

......lukturīša izstarotajá gaismas starà es ieraudzīju uz auklas resnas žurkas, kuras kūļája savas garás astes.

Nákošajá brīdī biju pie kàpnèm un lejà!

Vairák naktīs nekad negulēju bēniņos.Pat tagad rakstot izjūtu tàdu pretīgumu, it kà tas būtu noticis vakar.

....ar dzimto máju saistàt tik daudz stàstu.