Tu manā dzīvē ienāci,

Tik maigi, mierīgi un klusi.

Kā mācēji tu uzminēt,

Ka sirds pēc tādas gadiem ilgojusi ?

Tu stāvi,

Mazliet galvu manā priekšā kautri noliekusi,

Un nenojaut,

Kā apbrīnoju tevi es no visām pusēm,

Un nenojaut, kā sirds man iečukst tev nemanāmi, klusi:

"Ņem viņu ciet, ņem viņu cieši, neatlaid,

Nav viņai it nevienas sliktās puses

Un laižam prom uz citu, pavasara debespusi,

Kur beidzot mēs un sirds, kas viņā kautri sit,

Būs laimi mūžam ieguvusi.

Tak mosties, neguli, ņem cieši, neatlaid,

Tev dzīve iespēju ir beidzot iedevusi"