Gan jau ...

Reizēm iededzu vairākas sveces, uzlieku mūziku. Padomāju par lietām apkārt, kas notiek manā dzīvē. Šovakar man bija vakars ar sevi. Patīk man šis mirklis. Ieklausījos dziesmā un atcerējos viņu. Ar kuru reizēm iededzām sveces, uzlikām mūziku. Gulējām uz grīdas uzliktā matrača un atklāti runājām. Par lietām apkārt un sajūtām. Reizēm viens otru masējām, reizēm glāstījām vai centāmies kutināt. Viņš gribēja mani pārveidot pēc sev vēlamiem standartiem. Es nepakļāvos viņa iegribām, centieniem. Es negribēju mainīties. Lēnām mūsu rituāls izbeidzās. Lēnām mūsu mīlestība izbeidzās. Draudziski izšķīrāmies. Viņš atrada, kādu gribēja vienu, otru... Pēc pāris gadiem viņš atzinās, ka pieļāvis kļūdu. Tā viņa ideālā sieviete viņam nemaz neder. Labāk spurainā, kura nepiekrīt visam, nedara visu kā viņš vēlas un arī pretī runā. Toreiz sarunas beigās noteica, ko nu vairs. "Jā, ko nu vairs, neko, " noteicu. Nē, man viņš nepietrūkst. Man pietrūkst, kāds ar kuru varētu gulēt uz matrača. Parunāt, pamasēt, paglāstīt un pakutināt. Gan jau ...

https://www.youtube.com/watch?v=ClY2UGf_fCE