par 23.03

Šodien daudzas atrodas sajusminājumā par Denj Sovetskoj Armii i Voennomorskogo flota CCCP, vēl joprojam ticot pagajušaja gadsimta propagandai un glamurājiem filmiem par to kā "armija delaet iz maļčikov mužčin". Maz kas stāstīs par to kādi likumi bija armijnieku vidē.

Komandēja vīrsnieki, bet vīrsniekiem atstājot kazarmu darba diena beigās, "valdību" par jaunājiem karavīriem ("salaboniem, mamontiem") pārņēma pilnīgi "čerpaki i dedi" - tie karavīri kuri nodienojuši vairāk par 1 un 1.5 gadiem. Valdīja pilna viņu patvaļa. Kādu sūtīja uz točku pēc šnabja, kādi mazgāja dedu apakšbikses un zēķes, kādi taisīja "albomus", bet kādus "stroili" kapterkā. Jauns karavīrs, kuru "postroili", varēja būt nosists līdz stāvokļa kad no sejas palika viens asiņainais gabals. Pēc tam ar viņu kaut ko darīja lai paslēpt padarīto, piemēram nodēva sančastj, pateicot ka noticis nelaimīgs gadījums. Bija samostreli - paššaušanas gadījumi, bet atceros kā častj zampolits savaca dedus un izteica rājienu tiem kuru dēļ jauns karavīrs tikko neatņēma sev dzīvību (paliekot dzīvs).

Grūti bija vargiem, jocīgiem, un to tautu pārstāviem kuri nevarēja par sevi pastāvēt. Piemēram, armenieši turās ka viena komanda un viņus neaiztika (baidījas), cita lieta - kazahi, tie bija kā bērni, un cieta visvairāk. Īsi sakot - bija laikam kā cietums, tautu cietums, un paldies Dievam, tam pienāca gals !