Vizīte pie ārsta

Gandrīz patiess piedzīvojums

Vienreiz taču pie ārsta jāaiziet. Cik tad ilgi var atlikt?

Saņēmos un gāju ar zināmām bažām, jo rindās sēdēt man nepatīk, un tagad taču ir gripas laiks. Man par patīkamu pārsteigumu, nekādas rindas nebija.

“Visi slimo. Kas tad pie mums nāks?“ – paskaidroja simpātiskā māsiņa. Nu protams, loģiski, kurš slims cilvēks ies pie ārsta, ko viņam tur darīt, ja pat mirušie uz apbedīšanas biroju neiet?

Māsiņa ilgi meklēja manu slimības vēsturi, starp bieziem sējumiem paslēpušos nožēlojami plānus vāciņus, pēc tam aizdomīgi šķirstīja “Vai tur ir viss?” Jutos ļoti, ļoti vainīgs un nenozīmīgs. “Reti, pārāk reti tu nāc.” Būtu zinājis, ka tagad te ir tik smuka māsiņa, būtu nācis biežāk. Pie iepriekšējās kaut kā nevilka. Būtu arī daktere simpātiskāka …

Vispirms mani izmērīja. Katru gadu mēra, bet garāks es nepalieku – slikti. Pēc tam lika kāpt uz svariem. Nepatika viņai mans svars, lika uzkāpt vēlreiz – kļuvu par 200 gramiem smagāks. Vismaz kaut kas! Lūk, kā tas strādā! Jo biežāk kāpj uz svariem, jo smagāks paliek. Ja es katru dienu trīs reizes svērtos, tad pēc mēneša pie maniem 60 būs turpat 20 kg pieaugums. OK! Ja to zinātu mana tuklā kaimiņiene, tievēšanas entuziaste, kura sveras vēl biežāk, un tāpēc ir tik … resna, jo šo sistēmu nezina, viņa labprāt atdotu man uz mēnesi tik ļoti vajadzīgos svarus. Pēc tam jau varētu svērties un resnēt tālāk.

Asinsspiedienu arī mērija divas reizes. Vispirms māsiņa, pēc tam daktere, bet tas gan spītīgi nemainījās. Biju pavisam samulsis – tā abas pūlējās, bet nekā. Tāpat noņemtās asins analīzes nebija atstājušas nekādu iespaidu uz asinsainu, cukura un holesterīnu līmeņiem. Sajutos vēl nelāgāk, jo laikam nepakļaujos šīs medicīnas ietekmei. Arī redzes pārbaude neko neizmainīja – skaties cik gribi uz tiem rimbuļiem ar vienu aci, ar otru, nekas neuzlabojas – būs vien arī turpmāk, makšķerējot, uz pludiņu caur brillēm jāskatās.

“Kad tu pēdējo reizi kardiogrammu taisīji?”, daktere pārtrauca manas pārdomas, pie krūtīm piespiedusi aukstu fonendoskopu. “Tā sirds veselībai ir ļoti vērtīga.”

Vai tiešām? Par korvalolu varbūt vērtīgāka ir, vismaz cenas ziņā noteikti, nemaz nerunājot par lēto validolu. Kardiogramma, protams, manai sirdij ir ļoti nepieciešama. Kā viņa bez tās vēl nav apstājusies?

“Jā, un vēl ko tu gribētu? Komjūtertomogrāfiju, ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi?”

“Un no kuras manai veselībai būs vislielākais labums?”

“Tas ir vienalga, atšķiras tikai cenas un gaidīšanas laiks.” Šķiet, viņa manu domu galīgi nesaprata. Es gribēju uzzināt, kura no šīm procedūrām ir vispatīkamākā un atstāj visilgāko pozitīvo iespaidu manā atveseļošanā, bet, ja tik grūta izvēle, tad atteicos no visām. Dakterei tas, šķiet, ne pārāk patika. Ilgi viņa manī skatījās uzacis saraukusi, gaidīdama no manis izsvērtus un prātīgākus lēmumus, tad laikam saprata, ka šis pacients ir pilnīgi bezcerīgs, un nav ārstējams. No kauna vairs nespēju pat viņai acīs paskatīties.

“Uz rentgenu tev tomēr būs jāaiziet. Es taču tāpat no zila gaisa nevaru rakstīt, ka tu esi vesels. Kā lai es to zinu?”

Ja jau tas rentgens kaut kādā veidā uzlabos manu skeleta vai plaušu stāvokli, tad jau aiziešu.

Man taču to ierakstu vajag!

Negribu pat atcerēties bērnību, kad dakteri paskatījās mēli un kaklā, pataustīja zem zoda, uzspieda ar pirkstiem uz pieres, pavilka plakstiņus uz augšu un pateica, ar ko tu slimo. Tagad, lai būtu vesels, ir vajadzīgs kārtīgs ārsts ar modernākajām izmeklēšanas metodēm, citādi … nāksies slimot.