Stāsts par karotīti.

Pirms kādiem gadiem darbā prihvatizēju tējkarotīti personīgai ikdienas lietošanai. Nu vienkārši dikti man viņa iepatikās. Savācu un neatgriezu pie koplietošanas traukiem.

Kādu dienu zaudēju modrību un atstāju karotīti nepieskatītu darba virtuvē. Un viņa sāka dzīvot pati savu, no manis neatkarīgu dzīvi :) Cita kolēģe uzlika tai aci un savāca sev. Neko darīt, tāda dzīve :) Atradu sev citu, tīri lietojamu karotīti.

Pirms kāda laika kolēģe atrada jaunu darbu un mana mīļā karotīte atkal parādījās virtuvē. Bet. Apķepusi, nošņurkusi. Noberzu, nospodrināju. Tomēr tā vairs nebija mana sākotnējā, mīļā karotīte. Tā arī atstāju viņu dzīvoties pa virtuvi.

Pēc kāda laika kaut kur noklīda karotīte aizstājēja, ar kuru jau biju labi sadraudzējusies. Tad nu paņēmu atpakaļ savu pamesto vientuļnieci no virtuves. Pagāja laiks. Iedzīvojās viņa manā krūzītē. Un atkal atguva savu spožumu un mīļumu. Tā, it kā nekur nebūtu aizklīdusi.