Ak šie mani jaukie gadi.

Tā dzīvīte rit.

Tā paiet sekundes, mēneši, gadi.

Prāts sāk pieprasīt lēnāku ritmu.

Un pieradums krūzītē kafiju lej.

Sāk baidīt jau izmaiņas, krīzes.

Jau mierīga diena sāk baudu dot.

Bet sirds tad piebiksta smejot:

-Tu zvaigznes vēl redzi?

-Un muzikas ritmi uz deju sauc?

-Vēl spēks tev ir mīlas akacim ļauties,

Un agri par vecumu gausties.

Tak daudz vēl to mēnešu, gadu.

Kamēr sirds ar prātu kārtis sit.