nu varbūt ne gluži kā kūrortā

atbilde uz izaicinājumu...

Nedaudz čīkstot aizvērās smagās divviru durvis. Patversme bija ierīkota vecā ēkā, kur no kādreizājā lieliskuma bija saglabājušies vien augstie griesti, plašie logi, kuri ļoti nepatika labdarības organizētājiem un durvis, bet tās bija tik daudz lāpītas un labotas, ka jau sen tajās neatpazītu kādreizējo dizainera ieceri.

Viņš piemiedza acis spožajā rīta saulē un, sakārtojis uz pleca savu paunu, svārstīgi devās lejup pa nedaudzajiem pakāpieniem. Laiks šorīt bija saulains, bet auksts. Ziema. Tā vienmēr sagādāja grūtības. Tai nebija iespējams sagatavoties. Reiz bija paveicies un viņam bija izdevies dabūt sētnieka darbu uz rudens/ziemas periodu un nelielu istabiņu kāpņu telpas patrepē kā daļu no atlīdzības, bet šobrīd kāpņu telpas viņam bija slēgtas. Viņš neprotestēja, necentās iekļūt aiz aizslēgtam durvīm. Viņš visu lieliski saprata.

Šai dienai nebija konkrēta plāna. Iet uz ierastajām vietām negribējās. Viņam nepatika sastapties ar sev līdzīgajiem. Lai arī šādā dzīves pozīcijā bija sanācis pavadīt jau vairākus gadus, viņš joprojām nejutās šai pasaulei īsti piederīgs. Nē, ne dzīves veidam kā tādam, tā zināmā mērā bija viņa paša izvēle. Viņš nejuta vēlmi biedroties ar pārējiem, kopīgi sūroties par likstām un lamāt valdību. Lai arī citu klaidoņu sabiedrībai bija savi bonusi - varēja uzsist kārtis, reizēm kādam bija idevies sadabūt dambreti vai pat šahu, šodien viņš nealka sabiedrības.

Uzmanīgi ievilcis čīkstošajās plaušās ledaino gaisu, viņš devās prom pa ielu, tā arī īsti neizlēmis, kurp doties. Varēja iet uz staciju vai autoostu pasildīties, vai kādā no tirgus paviljona stūriem pasēdēt un ļaut dienai lēnām izslīdēt starp pirkstiem tā arī to nesastopot. Viņš aizvien retāk domāja, par to kā bija kādreiz, kad vēl bija jāiet uz darbu, jāģerbjas glītos uzvalkos un labos apavos. Tas viss bija tik tālu, lai gan nebija vēl ne pieci gadi pagājuši. Aizvien retāk sapņus traucēja izmisuma pilnās atmiņas par pieļautajām kļūdām, kas vienā brīdī ar sniega bumbas efektu sagrāva visu. Kaut kad tajā brīdī, viņš pārstāja censties. Apzinājās, ka ja būtu bijis pielaidīgāks, mazāk lepns - muļķis, kā viņš tagad to raksturoja, daudz kas varēja beigties savādāk. Uzreiz jau nebija iela. Bet notikumi pavilka sev līdzi tik daudz negaidītu nianšu, ka vienā brīdī viņš attapās lētā viesnīcā ar pēdējo simtnieku kabatā. Tā brīža bezjēdzīgo uzvedību gan viņš atcerējās ar nožēlu. Tagad viņš zinātu, ko iesākt ar tādu nadu. Bet tagad tā ir pagātne. Viņš bija pacēlis rociņas un noslīdējis, pieņemot depresīvi vienaldzīgo attieksmi pret pasauli par savējo. Kā stabilu, norobežojošu aizsegu pret pagātni un pat atmiņām par to.

Nebija jau nemaz tik slikti. Paēst kaut kā vienmēr izdevās ko atrast. Bija pat grāmatas, ko lasīt. Vasarā vispār bija skaisti - cilvēki meta ārā tik daudz lielisku lietu, ka varēja dzīvot pārsteidzoši komfortabli. Nu jā - faktiski zem klajas debess, vien reizēm uzmeistarojot kādu nojumi vienā vai otrā vietā. Bet nebija ne vainas atlaisties ērtā klubkrēslā un naktī pētīt zvaigznes! Pēdējā reizē viņš bija iekārtojies ar stilu - un tad viņš aptvēra, kurp kājas viņu nes. Soļojot savā mierīgi nesteidzīgajā gaitā, viņš bija izgājis uz ielas, kas veda pilsētas galvenās izgāztuves virzienā. Tur bija labs gabaliņš ejams, bet šodien tāpat nebija nekā cita, ko darīt. Varbūt realizēsies ideja, kas bija ieprinājusies domās un kuru nācās atlikt negantā vīrusa dēļ, kurš viņu gandrīz slimnīcā noveda.

Kvartāls aiz kvartāla un pilsēta palika aiz muguras. Rūpnieciskais rajons ar piesnigušām, netīrītām ietvēm neveicināja iešanu. Viņš gurdi atsēdās tukšajā autobusa pieturā uz soliņa. Piekusis. Izvilka sviestmaižu paciņu un enerģijas batoniņu, ko viņam šorīt laipni izsniedza neglītā sociālā darbiniece ar trulu sejas izteiksmi. Viņš bija mēģinājis uzmaidīt, pasakoties, bet atbildes nebija. Pat ne smaida tablāzmas atsvešinātajā sievietes sejā. Apēda pusi. Viņš negrasījās šodien atgriezties patversmē. Lai cik tur nebūtu droši un silti, tā vieta viņam riebās. Tas pat nebija kauns, izjūtas, kas viņu pārņēma tur ieejot, viņš nesaprata. Bet darīja visu, lai tajās telpās uzturētos pēc iespējas retāk.

Jau krēsloja, kad viņš sasniedza gala mērķi. Īsā ziemas diena tuvojās izskaņai, gaisma izplēnēja drēgnajā krēslā, kas strauji pārvērtās tumsā. Klusi pie sevi nolamājies, viņš brida pa piesnigušo mežu, kas ietvēra izgāztuvi no trim pusēm. Teritorija bija pavirši iežogota. Vietām sētas vietā bija vien novilktas norobežojošās lentas. Nebija te striktas kārtības vai apsardzes. Nebija jau arī ko sargāt. Bet bija jau pavisam tumšs. Šo faktu viņš bija aizmirsis iekļaut savos aprēķinos. Viņš atbalstījās pret priedi un atvilka elpu. Viņa mērķis bija tur tālāk uz priekšu, uz izgāztuves vecāko daļu, kur tā rāmi saplūda kopā ar mežu.

Ieplānotajā vietā, vai apmēram tur, kur bija ieplānojis, viņš nonāca galīgi piekusis un nosvīdis. Izgrūdis caur sakostajiem zobiem pāris savu noskaņojumu raksturojošus vārdus, kas nav skaļi paužami sabiedrībā, bet palīdzeja mazināt spriedzi, viņš nolika nesamo zemē, pirms tam ar kāju paspārdījis nost sniegu, līdz atsedzās melleņu mētras un gandrīz no sniega brīvas sūnas. Viņš zināja, ka palikot guļot zem atklātas debess, var no rīta arī vairs nepamosties, bija jārosās un jāsagāda sev patvērums.

Lukturīša viņam nebija, bet acis jau bija apradušas ar tumsu, kuru kliedēja vien zvaigžņu mirdzums, kuru, savukārt, noēnoja koki. Be egli atrast viņš prata. Lielu egli, lieliem apakšējiem zariem. Izvilka no paunas plēves gabalu, izklāja sausajās skujās zem egļu zariem. Sadurstīja rokas, mēģinot nedaudz savīt zarus, lai būtu vieglāk saimniekot pa apakšu, bet ieplānotais izdevās. Soli nostāk, izveidoja sniegā vietu ugunskuram. Pēc kāda brīža, viņš bija pārsteidzoši omulīgi iekārtojies. Viens plēves gabals uz zemes, otrs bija viltīgi piestiprināts virs galvas, lai no egles krītošais niegs netrāpītu ne tikai viņam, bet tiktu vismaz daļēji pasargāts arī ugunskurs. Kaut ko viņš tomēr bija iemācījies šajos gados, dzīvojot brīvā vaļā. Izbridis pa apkārtni, bija atradis pietiekami malkas, lai pietiktu līdz rītam. Gulēt sanāks maz, uguns ir jāpieskata. Malka gan nav sausa, vietām klāta ar sniegu, tomēr izdegs gana ātri. Rīt viņš ķersies pie pamata plāna izpildes, viņš sev nosolījās, laižoties pirmajā snaudienā.

Nākamā diena viņu pamodināja ar spilgtu gaismu acīs. Ugunskurs bija izdedzis pilnīgi. Kaut kādā brīdī pašaizsardzības instinkti bija padevušies nogurumam un viņš bija aizmidzis smagā, bezsapņu miegā. Bet bija pamodies un tas vien jau bija iemesls priekam. Vai arī nē, viņš drūmi nodomāja. Būtu te palicis, nebūtu jādomā tagad par tālāko.

Apskatījis apkārtni, secināja, ka atrodas gandrīz tur, kur bij gribējis nonākt. Apsnigusī kaudze tur netālu bija kantaina, tieši kā viņš to bija gaidījis. Tur bija sagāztas lietotas mēbeles.

Diena pagāja aktīvi rosoties. Grūtāk bija tikt galā ar izsalkumu. Vakardienas ēdiena pārpalikumi bija rūpīgi nostiesāti līdz pēdējai kripatai un viņš apzinājās, ka drīz būs jāiet kas meklēt. Bet no sākuma pabeigšu iesākto, viņš izlēma. Velkot, stumjot, grūžot un visādi citādi ietekmējot kantaino kaudzi, viņam bija izdevies radīt ko līdzīgu alas un mēbeļu kaudzes mistrojumam. Ar pat veselām divām istabām. Pirmā bija vērsta izgāztuves dziļumā. Nelielo telpu, ja tā to varēja nosaukt, no visām pusām norobežoja dažādas vecas mēbeles, Vietām vīdēja arī dēļi un citi materiāli, kas panāca noslēgtas telpas efektu. Tur jau uzreiz temperatūra bija siltāka, par āru. Viņš bija ieracies zem atkritumiem ka kurmis alā. Pats svarīgākais bija vecais matracis, kurš bija uztupināts uz vairākām gandrīz vienāda augstuma kastēm. Viņam bija neticama greznība - pašam sava gulta. Matracis bija mitrs un izgulēts, būs jāpadomā, kā to izžāvēt, bet, paklājot ko apakšā, uz tā varēs gulēt tīri ērti.

Durvis, jā īstas durvis, kuras kāds bija nolēmis ķirmjiem un laika zobam, bet viņam kalpos vēl tīri labi - veda uz priekštelpu, kura bija gandrīz tikpat liela, kā gala istaba. Te bija galds un divi dažādi krēsli. Te bija veca metāla muca, kurā jau kurējās uguns. Virs tās bija pakarināts labākus laikus redzējis katliņš, kurā kusa sniegs. Siltums izplatījās un sildīja arī dziļāko telpu. Ap mucu riņķī viņš apkarināja atrastās vecās segas un citus dažāda biezuma segveidīgus audumus. Tie bija jāizžāvē un tikai tad bija vērts tos nest dziļāk.

Šo plānu viņš bija sācis īstenot jau kādu laiku atpakaļ. Bet slimība bija piespiedusi viņu doties meklēt palīdzību. Jau strauji krēsloja, kad viņš devās izlūkos pārtikas meklējumos. Tajā izgāztuves daļā dienā vienmēr bija vēl kāds, būs jāuzmanās, lai kāds neatklāj viņa paslēptuvi.

Pa tumsu, taustoties, atgriezies savā mājvietā, viņš ar baudu atsēdās krēslā. Nedaudz atpūties, vēlreiz iekūra uguni, uzlika vārīties ūdeni. Vēlāk, dzerot karsto dzērienu, kas sastāvēja no kafijas kripatām un meža aveņu kātiem, viņš dziļi ievilcis un izpūtis elpu, skatījās zvaigznēs un pēkšņi sajutās neticami labi. Sen nebija bijis tik labi!