pavisam cits vakars

Ar klusu nopūtu viņa piecēlās no iesildītā autobusa sēdekļa, tuvojās viņas pietura. Kāpt ārā negribējās. Āra laiks neveicināja vēlmi pastaigāties, bet līdz mājām ejams vēl labs gabals. Saprāts pār uzklupušo pasivitāti, kas viņā snauda jau veselu mūžību un regulāri izlaida nagus, tomēr guva virsroku. Nebija arī lielas vēlmes braukt līdz galapunktam un tad atpakaļ.

Nosalušie pirksti dabūja pacīnīties kamēr izdevās ārdurvju kodu pierunāt viņu ielaist standarta daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā. Kaut kur kādreiz bija bijusi atslēga, bet pēc tam, kad pirms kāda ilgāka laika viņai tika norauta no pleca soma, kuras saturu atgūt neizdevās, viņa to nebija atjaunojusi. Gurdi viņa atslēdza mazā dzīvoklīša durvis.

Mājas. Te bija labi. Te bija vienīgā vieta, kur viņa tiešām jutās puslīdz labi. Nebija jau nekas liels. Neliels trīsistabu dzīvoklītis guļamrajona nomalē. Bet te vismaz Viņa varēja būt Viņa pati. Nu vismaz kamēr vīrs ar bērniem ir laukos pie vīra vecākiem. Viņi būs prom vēl dažas dienas. Bērni bija aizvesti paciemoties skolas brīvlaika laikā un vīrs bija aizbraucis līdzi palīdzēt vecākiem.

Mājās viņu neviens negaidīja. Bet tas bija labi. Šobrīd nebija vēlmes rūpēties par kādu. "Cik labi, ka esmu viena" Viņa nodomāja, "Cik labi, ka esmu mājās! Un šī diena beidzot ir beigusies." Pakarinājusi gaužām slapjo mētelīti uz pleciņiem un saudzīgi nostatījusi stāvus zābaciņus, viņa gurdi devās virtuves virzienā.

Diena bija beigusies, bet vēl bija vakars, kuru piepildīt ar ierasti vienkāršajām lietām. Kaut ko vienkāršu vakariņām, bet vispirms karstu ūdeni iemīļotajai tējai ar citronu. Tēja bija pašas vāktu zāļu tēju maisījums. Tās smarža atsauca atmiņā aizgājušo vasaru, kurā viņai bija radusies izbrīvēt pāris nedēļas atvaļinājumam. Tas bija pavadīts staigājot gar jūru un pa pļavām, kuras savukārt reizēm slēpa sevī kādu gardu tēju. Viņa apzinājās, ka zin par tām gaužām maz, bet pietika ar dažu augu atpazīšanu, lai varētu tagad, iesprostotai visā šajā bezjēdzībā, sevi palutināt ar kripatu vasaras saules.

Mikroviļņu krāsnis viņa necieta un tāpēc parasti gatavoja uz plīts. Bet šovakar negribējās. Nebija spēka un nebija vēlmes. Viņa paņēmu alus kausam līdzīgo tējas krūzi un ieritinājās lielajā krēslā istabas vidū. Mobilais telefons vārgi nopīkstēja, ziņojot par enerģijas beigu statusa strauju tuvošanos. Nācās pastiepties un sameklēt vadu, lai viņas vienīgais nosacīti uzticamais pavadonis būtu lietojams. Savienojot to ar vadu, viņa uzmeta skatu ekrānam, kurš uz brīdi izgaismojās. Nekā jauna. Nevienas personīgas ziņas.

"Un kā es tik tālu... Nē, par to es tagad nedomāšu", Viņa pārtrauca pati sevi. "Ir tā kā ir! Un tā kā ir, ir labi! " Viņa dziļi ieelpoja tēju un juta, ka atslābst. Dienas saspringums pamazām novēlās no pleciem un lēnām izgaisa, kā vasaras rīta migla, saullēktam uzvarot nakti. Krēsls bija lielisks, diemžēl nebija izvelkams vai ka citādi pagarināms, gulēt tajā nevarēja, savādāk Viņa šodien vispār nepieceltos, reiz apsēdusies. Kustēties negribējās. Īstenībā jau krietni sen neko negribējās. Apātiskā migla, kurā viņa dzīvoja, bija guvusi virsroku kaut kad tik sen, ka viņa neatcerējās sākumu. Ik pa laikam kādi gadskārtu svētki viņu izrāva no ikdienas ritma, liekot sāpīgi apjaust, ka atkal kaut kur pazudis laiks. Bet bija pārāk grūti un pat sāpīgi mēģināt pieķerties šī stāvokļa atšifrēšanai. Viņa bija mēģinājusi. Pat vairākas reizes. Pat sameklējusi kaut kādu psihologu. Bet tas viss nekam nederēja. Nekas jau nebija noticis. Viss bija labi. Bija mīlošs un gādīgs vīrs. Bija divi jauki pusauga bērni. Bija darbs. Bija mājas. Bija pat vecāki un citi radinieki. Bija pat draugi. Laikam. Viņa nesaprata, kāpēc ar to visu ir par maz. Papurinājusi galvu, viņa atkal iedzēra lielu malku tējas, kura nu bija ideālā temperatūrā un juta, kā tā sasilda viņu no iekšpuses. Tā bija brīnišķīga siltuma un piepildījuma sajūta. Un viņai bija vēl vesela krūze!

Ieslēgusi TV kasti, viņa vienmuļi sērfoja cauri kanāliem, līdz uzdūrās skaistiem kadriem ar okeānu un vaļiem. Tas piesaistīja skatu un radīja krūtīs savādas ilgas. Ar pasīvu nopūtu viņa klikšķināja tālāk. Nav vērts sevi maldināt ar tādiem skatiem. Viņas ienākumi, pat ilgstoši krājot, nesegtu izdevumus šādai avantūrai. Nebija enerģijas domāt par to, kur nu vēl mēģināt izstrādāt kādu plānu. Tas nebija priekš viņas. "Es vienalga dzīvoju labāk par cik tur tiem procentiem no pasaules iedzīvotājiem", viņa sev atgādināja. Dīvaini, bet šī doma mierinājumu nesniedza.

Viņa nezināja, nebija spējusi saprast, kas ir tas, pēc kā ilgojas. Bija mainījusi darbus, apguvusi dažādus kursus, pat mācījusies universitātē it kā sev tīkamā specialitātē, bet nebija tikusi vaļā no bezjēdzības sajūtas. Migla vai purvs kā viņa to sauca, atkarībā no situācijas vai attiecīgā brīža izjūtām, neatkāpās. Viņa nebija maziņa, lieliski apzinājās, ka pati pieņem lēmumus par savu dzīvi. Bija daudz lasījusi un klausījusies kaut kādas visādas lekcijas par personības izaugsmi, attīstību, sevi mīlēšanu. Tas viss bija devis - neko. Kad mājas bija pilnas ar ģimeni un ikdienas rūpēm, trulums atkāpās kaut kur maliņā, viņa bija pārāka aizņemta, lai tas spētu uzbrukt. Bet šodien pelēkais bija pilnā bruņojumā. Viņa klusi sažņaudza pēkšņi nosalušajās rokās lielo krūzi un sajutās viena, nožēlojama, maziņa un trausla. "Beidz sevi žēlot! ", pati sev noteica skaļā, aizkaitinājuma pilnā balsī.

Tēja bija izdzerta. Viņa klusi aiznesa krūzi uz virtuvi, ielika to izlietnē, nomazgāja. Tad klusiem, nedzirdamiem soļiem, kā pati savs spoks, virzījās uz guļamistabu, pa ceļam izģērbdamās. Ielīda vēsajos palagos, saritinājās kamoliņā un aizvēra acis. Miegs ilgi nenāca, bet ieradies, piebirdināja viņas nakti ar spilgtiem, krāsainiem piedzīvojumiem, kuri atstāja vien sāpīgu atblāzmu apziņā pēc pamošanās.

p.s. šis nav par mani! Šis ir vingrinājums jaunā žanrā. Bija doma, ko tādu uzrakstīt - lūk realizējums!