...

Hm... Aizkaitinājums izrāva no migas mūzi, vai kā nu pareizi sauc mūzu, bet vīriešu dzimē, jo kā man te gudri pamācīja, mūzas - vīriešiem, sievietēm ir mūzis! ;)

Ir tik patīkami atkal rakstīt un just kā vārdi, pirkstu vadīti, izplūst pār datora monitoru. Ārā aiz loga brīžiem vējš ieskrienas brašākā brāzmā, kas tā vien vilina ieziet un pastāvēt vējā. Lai izpūš! Visu prom. Visu nevajadzīgo! Žēl, ka nevar vienkārši aizpūst pa gaisu. Būtu bezgala interesanti attapties pasaku valstībā.

Plāns ir nobriedis, es te vēl pāris teikumus un tad paņemšu auto, šāda iespēja man ir reti, un aizbraukšu līdz mežam, kamēr ir iespēja to izdarīt. Pastāv iespēja dabūt slapjas kājas, bet tas nekas. Prasās pēc meža un tā taku noslēpumainības.

Es tur vienu dienu staigāju, kad vēl sniegs neizrādīja bēgšanas pazīmes, siltā vēja ietekmēts. Tad, vērojot mellenāju galotnes virs nelielajām kupenām, iztēlojos ka tur, zem kupenas, tie mellenāji patiesībā ir noburta mazu cilvēciņu valstība. Kur mellenāji ir patiesi īsti džungļi un tas nelielais zemes sanesums - milzīga krauja. Mājiņas viņi ceļ no smilgām, kas viņiem ir kā tādi bambusi. Savukārt akmens. Jā tam akmenim ir īpaši liela nozīme. Es kādreiz par to uzrakstīšu stāstu!

Nu tā, paklabinājusi esmu un ne tikai šeit, došos pazust mežā uz kādu laiciņu! ;)