parasts vakars

pēc maniem dažiem fantāzijas neprāta uzlidojumiem, man meta izaicinājumu, par to, ka tādus īpašus brīžus esot viegli sadzejot, bet vienkārši parastu vakaru esot daudz grūtāk... es pieņēmu izaicinājumu... te būs - parasts ikdienas vakars -

* * *

Sastrēgums šajā vakara laikā nebija nekas neparasts. Viņa nedaudz nervozi glāstīja auto stūri un brīžiem satraukti ielūkojās telefonā, lai kārtējo reizi paskatītios uz pulksteni. Vēl nekavēja. Tomēr no darba bija izdevies iziet šoreiz atkal jau vēlāk nekā vajadzēja. Tas kaitināja, jo izjauca ritmu, kurā Viņai būtu gribējies iekļauties. Beidzot auto rinda izkustējās un viņai izdevās tikt pāri krustojumam.

Bērnudārzā audzinātāja kārtējo reizi satraukti stāstīja, par kaut ko, ko puika esot ne tā izdarījis. Esot vēl jāsamaksā par teātri un jāatceras sagatavot kompozīciju tuvējam pasākumam. Visi bērni nes, lai Viņējais nepaliek bešā. Viņa to visu uzklausīja pa ausu galam. Neinteresēja un nesaistīja, bet bērna komforta labad jāizliekas, ka ir svarīgi. Netērēja laiku un mazo saģērba pati. Katrs pirkstiņš savā mājiņā - viņa uzsmaidīja puikam, velkot mazos pirkstainīšus. Laiks steidzās vēja spārniem. Meita jau noteikti gaidīja, pabeigusi pulciņu un nepcietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Negribējās, ka bērns salst, laiks bija ļuvis nejauks.

Dzīvoklis bija kļuvis viņiem par šauru. Bet pēdējo gadu finanses bija novirzītas lauku mājas renovēšanai un uzlabošanai, bija jāpaciešas. Bērni viens caur otru dalījās iespaidos par dienā notikušo un viņas smadzenes centās uztver informācijas apjomu, pie reizes izdomāt, ko gatavot vakariņās, kur ņemt to sasodīto kompozīciju, jaunas krāsas skolai jānopērk, mašīnu Viņa, laikam, aizslēdza, klases vakars, darbā negāja cipari kopa vienā atskaitē, dzimšanas diena? Kāda dzimšanas diena?!

- Mammu - Tu neklausies! - sapīkums bija jūtams ne tikai balsī, tas burtiski vilnī apņēma meitas gaišo sejiņu.

- Klausos, mīļā, klausos! Tevi uzaicināja uz dzimšanas dienu - tas ir brīnišķīgi! - Viņa pietupās un ieskatījās meitai acīs. Paspēja laikā. Meitēns atplauka un nu jau varēja mierīgi apspriest detaļas, kamēr puiks ar zābaku rimti maisīja izkusušo sniega peļķi uz koridora grīdas.

Laiks pirms vakariņām vienmēr bija dažāds. Šoreiz nebija tā jaukā iespēja pasildīt vakardienas zupu, vai aši paveikt kaut ko, kas dotu visiem pieņemamu rezultātu. Bija jāpapūlās. Viņa raiti darbojās pa virtuvi, kad izdzirdēja veramies dzīvokļa durvis. Aši izgājusi koridorā, Viņa sirsnīgi apsveicinājās, pastiepjot vaigu bučai un uzreiz juta, ka šis būs no grūtajiem vakariem. Apsveicinājusies, Viņa uzmanīgi ievirzīja Viņu istabā, samīļoja vecāko bērnu, sabužināja viņu, jo mājupceļš jutās bijis saspringts, tad pagriezās un iemuka virtuvē.

Viņš gurdi atslīga dīvānā. Negribējās domāt. Negribējās just. Troksnis no sākuma viņu pat neskāra, kamēr klēpī neielidoja minatūrs cilvēciņš, kuru strīdoties pa gaisu bija aizlaiduši abi jaunākie. Viņš juta kā kāpj dusmas. Un zināja, cik tas ir negodīgi pret mazajiem blēņdariem. Saņēmies viņš sabužināja matus abiem un, uzmanīgi laipojot cauri mantām, pazuda guļamistabā. Lodžijas durvis kā vienmēr mazliet iestrēga. Izgājis ledainiajā gaisā, viņš uzmanīgi, bet dziļi ievilka elpu. Nogurums. Darbā piņķerīgs pirmssvētku periods. Mājās, lai arī mīloša un droša, bet kņada. Nesaprotams īgnums, kas nemitīgi bija kā darvas piliens medus mucā. Reizēm tik ļoti gribējās iziet pa durvīm un vienkārši iet. Tālu. Ieelpojis vēlreiz ledaino gaisu, viņš aizvēra durvis uz satumsušo vakaru un sāka pārģērbties. Zvaigznes, lai cik spožas, viņam šoreiz neizdevās ieraudzīt.

Darba dienās viņi reti sēdēja kopā pie vakariņu galda. Lielais bērns paņēma šķīvi, caur zobiem izgrūda, paldies un pazuda savā istabā. Viņam veicās, viņam tāda bija. Abus mazākos, kas ļoti būtu gribējuši sekot lielākā piemēram, Viņa nelaida ārā no virtuves, kamēr tie nebija paēduši. Viņš uzsmaidīja pienākuma smaidu, jo acis bija pārak noguršas, lai pievienotos, un iekārtojās dzīvojamā isabā pie žurnālgaldiņa. Viņa juta, ka ēst negribas un nemaz necentās sevi pārliecināt.

Viņš jutās vainīgs. Lai to labotu, viņš pagaidīja kamēr mazie paēd un ķērās pie gulētiešanas rituāla. Viņa pārsteigta uz Viņu paskatījās, tad saprotoši pasmaidīja un devās ieviest kārtību virtuvē. Tā nebija tikai viņas valstība. Viņš gatavoja ar patiku un viņi bieži to darīja kopā. Bet šādos te saspringtos darba dienas vakaros, Viņai visbiežāk bija tas apšaubāmais gods, visu sakārtot.

Pabeigusi Viņa devās uz mazo bērnu istabu, kurā dzirdamais troksnis neliecināja par vakara mieru. Pasakas lasīšana bija izvērtusies zobenu cīņā, kuru nu Viņai nācās pārtraukt. Apvaldījusi negatīvās emocijas, kas vilnī kāpa augšup, Viņa iecēla gultā jaunāko un ar žestu, jo baidījās nenokontrolēt balsi, lika to darīt arī meitai. Viņš palīdzēja mazajai iekārtoties un saspraudīja segu, kamēr viņa to pašu darīja puikam. Tad Viņa iekārtojās uz grīdas blakus dēla gultai un lēnām glāstīja viņam muguriņu, gaidot kad bērns aizmigs. Tikai, kad elpa liecināja par nevainīgo bērna miegu, Viņa klusi piecēlās un saprata, ka Viņš ir tieši tāpat sēdējis pie meitas gultas, kur, atbalstījis galvu pret gultas malu, aizmidzis neērtā pozā. Aizkaitinājumu, kas bija dzīvojis sirdī vai visu vakaru, no vietas izstumt mēģināja mīļums un tāds kā žēlums, vērojot Viņa nogurušo, sakumpušo augumu un mīļo matu cirtu pār seju. Uzmanīgi pieskārusies plecam, Viņa Viņu pamodināja, uzreiz brīdinoši pieliekot pirkstu pie lūpām, lai nekas neiztraucētu klusumu un bērnu miegu.

Duša. Karsta ūdens straumes lija pār Viņu un skaloja prom visu pa dienu notikušo. Šodien šis brīdis bija gaidīts ar lielu nepacietību un ilgošanos. Brīdis vienai. Brīdis tikai sev. Ne pārāk ilgs brīdis. Vannas istaba bija tikai viena.

Iekārtojusies savā gultas pusē, viņa paņēma grāmtu, kuru mēģināja izlasīt jau pārāk ilgu laiku, bet tā nebija grāmatas vaina. Šovakar nogurums klupa virsū milzu vilnī. Negribējās lasīt. Negribējās neko. Klusi ieritinājusies viņa pabāza vienu roku zem vaigu, otru - zem spilvena, kā bērnībā un beidzot ļāva sev atslābt.

Viņa ienākšana guļamistabā Viņu pamodināja, bet neizkustināja. Viņa pat acis neatvēra. Viņš klusi iekārtojās blakus, bet nepieskārās Viņai, gluži kā baidītos pamodināt. Viņa nekustējās, tomēr ar kaut kādu pašai nesaprotamu sevis daļu, izjuta Viņa klātbūtni. Auguma vēlmi gaisināja lāča ziemas miegs, kas negribēja atkāpties un vēl virkne dažādu emociju, kuras prāts nebija gatavs atpazīt. Brīdis bija nokavēts. Viņš pagriezās uz sāniem un iekārtojās līdzīgā pozā.

No pirmā miega viņu izrāva neskaidra skaņa. Klusi nopūtusies, Viņa devās uz bērnu istabu, pat īsti neatvērusi acis. Pavadījusi mazo uz tualeti un nolikusi atpakaļ miega valstībā, no kuras puiks nebija lāga izkāpis, viņa klusi ieslīdēja atpakaļ gultā un atdūrās pret viņa roka, kas miegā bija atmesta pāri Viņas gultas pusei. Viņa klusi pieslīdēja Viņam klāt, uzlika galvu viņam iedobītē starp sirdi un plecu, apķēra viņu ar kreiso roku, pārlika kāju pāri viņa kājai, atslāba un aizmiga, pat līdz galam neizbaudot šīs vienotības lieliskumu.

Viņš sakustējās, apskāva Viņu ar labo roku, mazliet pagrozījās, lai būtu ērtāk abiem, klusi nopūtās, noskūpstīja Viņu uz pieres un arī ļāvās miegam.

* * *