privātīpašnieciskums

Interesanta ir tā vēlēšanās kaut ko iegūt savā īpašumā. Cilvēkā dikti dziļi iegūlusi. Gribu sev. Vajag savu. Šī mantiņa manējā - sākas jau smilšu kastē. Un kaut kādās robežās tas ir pat labi, vajadzīgs un veicināms.

Bet kā ir tad, kad mēs savā īpašumā sagribam cilvēku?

Ak, Tu sarunājies arī ar kādu citu? Nu tad es uzmetu lūpu un ar Tevi vairs nerunāju.

Ak, Tu saraksties arī ar citiem? Nu, labi, labi, saraksties...

Kur rodas šī savādā vēlme privatizēt otra cilvēka laiku, uzmanību, domas, dzīvi? Ar savējo nepietiek?

Mani tas vienmēr ir no sirds pārsteidzis. Manī iekšā nav šīs nepieciešamības otru privātīpašumot. Patīk justies brīvai un ļaut citiem būt tādiem pat. Es neturu ciet. Mani ir saukuši par sliktu draugu. Patīk būt kaut kur vai ar kādu tāpēc, ka ir vēlme, pie kam - abpusēja, nevis tapēc, lai tas otrs neapvainotos vai tikai tāpēc, ka tam otram to vajag.

Es esmu tā darījusi. Ļoti daudz un ilgi. Un tad sapratu, cik tā ir milzīga kļūda. Tas nekam neder.

Ja kāds ar mani runā vai kā citādi komunicē tikai tāpēc, ka viņam ir radies priekšstats, ka to vajag man - parstājiet! Lūdzu! Uzreiz. Un nekad vairs tā nevajag darī! Ja jebkāda veida attiecības nesniedz prieku abām iesaistītajām pusēm, tad tās nav ne graša vērtas. Man nevajag uzupurēšanos nevienā virzienā! Es nerunāju par reizēm, kad kāds zvana 3-jos naktī un vajag paraudāt uz mana pleca. Situācijas ir jāprot atšķirt.

Esmu par brīvu lidojumu. Vienmēr. Šodien un turpmāk!

p.s. Šis ir tāds vispārīgs teksts. Neuztveriet personīgi... nu vai uztveriet - kā nu kuram labāk patīk! ;)