šizofrēnija

Divas... Ja manī būtu tikai divas, būtu viegli. 50 uz 50 un tas ir viegli... :)

Bet manī ir vismaz 4: Viena, kas iet pa dzīvi, klūp un krīt uz līdzenas vietas. Viņa ir tā, kuru redz no ārpuses un kurai cauri reti kurš vēlas redzēt ko dziļāku...

Otra, kas ironiski baksta un stāsta tai pirmajai, ka viņa neprot dzīvot, jo vajadzēja taču - tā! Laiku pa laikam viņa ņem iniciatīvu savās rokās. Īpaši brīžos, kad pirmā atkal kaut kur ir aizķērusies... ar piedurkni aiz kāda durvju kliņķa...

Trešā savā nodabā skraida pa ziedu pļavu un pin vainadziņus... pilna nebēdnības un prieka, un atsvešinātas vienaldzības pret dzīves realitāti. Viņa uzpeld brīžōs, kad, slēpjoties aiz tumsas, pirmā šūpojas bērnu šūpolēs un klusi smejas. Pārējā laikā viņa ir klusa un nemanāma, bet ir.

Ceturtā uz to visu noskatās no malas ar augstprātīgu nicinājumu, gluži ka iesaistīšanās šajā balagānā būtu zem viņas goda... Viņas auksti cinisko skatienu var just pat cauri trešās bezbēdībai. Tā caururbjoši...

Lai aina būtu jautrāka, mēdz uzrasties pa vēl kādai. Pēkšņi no nezināmam dzīlēm. Un pieteikt savas tiesības uz esību...

Kura no tām visām raksta? Nezinu... Neviena nepieteicās...