Puse

Es te atkal biju parkā.

Debesis melnas, melnas, savādi, ka pat pilrsētas ugunis šo melnumu nespēj ietekmēt. Koku lapotnes un laternu ugunis traucēja izbaudīt zvaigžņoto skatu, tomēr mēness spīdēja par visiem. Puse no mēness. Otru pusi bija apēdusi melnā debess.

Paskatījos apkārt, pat laternas izskatījās, kā apgāztas mēness puses. Un lai arī stāvēja tās daudz un glītā rindā, izskatījās kaut kādas skumji vientuļas.

Pusapēstais mēness pavisam netālu no sevis auklēja vienu zvaigznīti. Diez kā viņam ir tur augšā pilnīgi vienam. Ir jau tāda neliela zvaigžņu kompānija, bet vai mēnesim ar to pietiek?

Cilvēku literatūra un kino ir pilni ar tekstiem par otras puses meklēšanu. Mēs glužī kā tādi pusapēsti kiborgi mekējam ko mistiski pazaudētu. Par spīti tam, ka aizvien biežāk izskan veselā saprāta doma, ka katrs cilvēks ir viens vesels.

Tik ilgi maldījos savā dzīvē mēģinot saprast, kas tad ir tas, kas man trūkst. Kļūdaini uzskatot, ka tas ir cits cilvēks, līdz beidzot pienāca apskaidrība par to cik superstulbi tas ir.

Mēs visi esam viens vesels katrs pats par sevi. Mēs esam eņģeļi ar abiem spārniem un mums katram ir lemts lidot! Tas ir tas, ko mācīšu saviem bērniem. Nav nekādu - otru pusīšu! Ir veseli, skaisti, pilnīgi cilvēki. Kuri var pieņemt lēmumu lidot kopā, ja tā vēlas, bet tikpat labi var droši to darīt arī vienatnē. Un būt laimīgi!