Parkā

Es šovakar biju pastaigāties parkā. Tepat netālu no manas mājas viens ir. Patīk staigāt un vērot koku atspulgus pret debesīm. Kad atnācu pirmo reizi, tajos vēl bija krietni daudz lapu. Nē, zaļo gandrīz vairs nebija, bet zeltainās, rudens skartās bija vēl lasāmas un skatāmas. Brīžiem izdevās noķert ar skatu arī kādu krītošu. Lapas ir beigušās, vien pa retai spītniecei palikušas zarā, izmisīgi pieķērušās pie zara mirušā satvērienā, kuru, laikam jau nepārtrauks nekas.

Koku zarotne pret debesīm katru reizi izskatās savādāk. Laikam jau es katru reizi paceļu skatu uz citiem kokiem vai no cita skatu punkta skatos uz tiem pašiem. Bet katru reizi tas ir atšķirīgi. Šodien tā ejot ar atgāztu galvu, redzes lokā lēnam ieslīdēja laternas acs. Uz mirkli radās ilūzija par spožu mēnesi zaru ielokā. Bet nē, šovakar mēness slēpjas aiz mākoņiem. Mākoņiem, kuriem pilsēa piešķīrusi neierasti oranžīgu toni. Tās pašas debesis kas laukos un tie paši mākoņi, bet noskaņa cita un krāsas arī citas.

Vēl man patīk pamanīt apkārt esošos cilvēkus un citas būtnes. Putnu ir maz. Bet tā meitenīte melnā mētelītī ar košu rozā ceourīti, ir gluži līdzīga pasaku rūķim. Viņu pavada mamma, kura papildus savai somai, stiepj uz muguras divas piebāztas skolnieku somas, katru uz sava pleca, blakus iet vēl viena meitene, lielāka, neatgādina rūķi.

Suņi - tas ir īpašs stāsts. Tie te ir vidažādākie. Kārtīgi iesieti pavadās, saimnieku kontrolēti, tie glīti pastaigājas pa parku. Brīžiem palēkā viens ap otru, bet tā klusi un cienīgi. Kaut kādi nenormāli suņi... neviena smilksta, neviena rējiena... laikam skaitās labi audzināti.

Tā uz viņiem skatoties aptvēru, ka es arī esmu izvedusi kādu pastaigā. Pati sevi. Padomāju un pasmaidīju. Un gāju tālāk.

p.s. Atnākot mājās, jautāju meitai, vai viņa negrib iziet pastaigāt. Man par milzīgu pārsteigumu, viņa piekrita. Tā nu es izvedu šovakar vēl kādu pastaigāt. Aizvedu un atstāju, lai tiek pati mājās...