LIETUSVĪRS

... es stāvēju drēgnajā vakarā autobusa pieturā pilnīgi viena. Bija jau satumsis, lietus līņāja, vējš pluinīja mana apģērba brīvās stērbeles, un bija pavisam drēgni. Cauri mākoņiem tālumā vāri iezīmējās pilnmēness siluets. Kad pagriezu galvu, pēkšņi, it kā Nenokurienes atnācis, man dažus soļus tālāk stāvēja kāds vīrs. Ģērbies zaļi raibā lietusmētelī, stipri salīcis, bet kad viņš pagriezās, es ieraudzīju, ka zaļais mētelis viņam uz muguras apslēpa lielu kupri. Viņa seju es tikpat kā neredzēju, jo to no visām pusēm cieši ieskāva lietusmēteļa kapuce, un līdz ar to pat nebija nojaušams viņa vecums. Citā reizē es varbūt nobītos, bet šoreiz nekādu baiļu nebija, drīzāk kaut kāds iekšējs miers un drošības sajūta pārņēma blakus šim dīvainajam vīram. Es izņēmu no somiņas savu telefonu, lai apskatītos, cik ir pulkstenis, bet kad pēc pārdesmit sekundēm noliku to atpakaļ un pacēlu galvu, dīvainais tēls bija pazudis. Gluši kā izgaisis... No lietus atnācis un lietū izgaisis šis...LIETUSVĪRS. Un tikai pēc kāda brīža, jau braucot autobusā, es pēkšņi atskārtu, ka viņa lietusmētelis nebija slēpis kupri, bet tie bija spārni....