Prasīs gudrākam

Pēc vieniem naktī atskanēja telefona zvans. Zvanīja mamma. Fonā dzirdu skaņu, it kā no televizora, bet ar manīm viņa nerunā. Pēc minūtes atzvanu, viņa neatbild uz zvanu. Vēl pēc minūtes pārzvanu, atkal neatbild. Sāku apsvērt, kam zvanīt, lai iet skatīties, kas ar viņu noticis. Taisos zvanīt tētim. Pēkšņi atnāk no mammas īsziņa. "Viņa tagad nevar runāt. Sazvanamies vēlāk." Nē, nu kas tur viņai notiek! Kur viņa atrodas? Kādēļ neguļ? Pēc pāris minītēm viņa man zvana. Izrādās, savu telefonu nokāvusi. Radinieks uz laiku aizdevis citu telefonu. Vienos naktī viņa sēž un apgūst iegūto telefonu. Tad kad deva likās viss būs saprotams. Nevajag viņai neko paskaidrot. Nu, lūk viņa nezinot, kas jādara, kad viņai zvana. Teicu, lai spiež vai velk uz kādu pusi zaļo klausuli. Sarunājam, ka es viņai atzvanu. Zvanu, ilgi neceļ. Beidzot atbild uz zvanu. Parunājam. Tomēr viņa vienalga nezin, kas jādara, ja viņai zvana. Lūk viņa īsti nesaprata, ko izdarīja. Lai atbildētu uz manu zvanu. Teica, ka no rīta paprasīs, kādam gudrākam, kas jādara. Teicu, lai prasa, kādam gudrākam. Tā mamma, apgūst vienos naktī jaunās tehnoloģojas! Biedē tik savu bērnu.