For Jōr Enterteinment

Un šovakar Jūsu uzmanībai und for Jōr enterteinment tā sakot – padomi un pamācības tiem, kuri neko vairs nevēlas redzēt.

Sāksim ar vienkāršāko – pamēģiniet uz brītiņu aizvērt acis.

Nedaudz advancētāka metode – pamēģiniet pie viena arī aiztaisīt aizkarus.

Pats advancētākais cilvēciski iespējamais līmenis – dariet to pilnīgi tukšā dušas telpā, kurā jau, visu skaidri saredzot, lāgā nav, kur apgriezties, un kurai, protams, nav logu.

Nu, tumšs palika, ja?

Un tagad pamēģiniet atrast gaismas slēdzi.

Nešmaucieties, tas krunkainais Jūsu rokā nav nekāds dušas aizkars.

Es gribēju teikt, tas, protams, ir celofāna maisiņš, kurā Jūsu sen pazudušais vecvecvectēvocis Lionhardtcss vēl joprojām glabā savas sen pazudušās kriketa bumbiņas – jau sen būtu bijis laiks izņemt, bet viņš taču tās joprojām nav atradis un tāpēc nevar arī izņemt.

Tā, dodamies tālāk.

Kaut kas auksts pieskārās rokai?

Nu, un kāds bija tas aukstais un kādā veidā viņš bija auksts?

Ja drusciņ atgādināja čūsku, tad, iespējams, mēs esam atraduši vecvecvectēvoča Lionhardtcsa sievu – vecvecvectantiņu Vilhermioni – viņas āda tāda allaž paliek pēc pārlieku ilgas uzturēšanās dušā.

Ja ne, tad es palūgtu nodefinēt precīzāk, kāds tad ir tas aukstais. Slapjš?

Nu, tad tā noteikti ir Jūsu sen pazudusī vecvecvectantiņa Vilhermione – apsveicu – beidzot esat atraduši, kur viņu nogrūdāt pirms nodošanas apbedītājiem.

Ja nav arī slapjš un vispār atgādina lāsteku, tad, ļoti iespējams, varu Jūs apsveikt ar to, ka esat atraduši pašu sen zudušo vecvecvectēvosi Lionhardtcsu, vienu specifisku viņa ķermeņa daļu precīzāk. Medicīnā to, ja nemaldos, sauc par priāpismu, bet tagad turpināsim pārmeklēt neredzamo vannasistabu. Tikai vispirms palūgšu Jūs nomazgāt rokas.

Tā, ja kādam tagad tikko nomazgātajās vai līdz galam nemaz arī nenomazgātajās rokās sāka durties nupat, nupat jauši vai nejauši atkal atrastā siena, tad atgādināšu – jēga mazgāt rokas ir tikai tad, ja tās pēc tam tiek arī noslaucītas. Tagad Jūs ar nenoslaucītām miklām, slapjām, mitrām, vēsām un vispār pretīgām rokām esat iegrābušies manos slikti izolētajos gaismas slēdža elektrības vados, nedaudz kūpēdami un skaļi bļaudami vāļājaties pa grīdu un par šmaugšanos, cenzdamies ieslēgt gaismu – atceraties, tas bija aizliegts – tiekat nosūtīti atpakaļ uz pirmo lauciņu.

Otrajā, nedaudz briesmīgākajā variantā Jūs ar savām nenoslaucītajām, miklajām, slapjajām, mitrajām, vēsajām un vispār pretīgajām ne no tās vietas augošajām rokām esat iegrābušies manos vannasistabā parasti slikti izolētajos dzimumorgānos. Par to es Jūsu grābstīgos pirksteļus esmu iežmiedzis ieslēgtā vafeļpannā, uz kuras pats šobrīd stāvu un, kaut ko nesakarīgi kliegdams par pāraugušiem dušas kabīnes kaktiņa zirnekļiem, kas nu jau pavisam nekaunīgi palikuši un neļauj man vairs plikam pat sakarīgi iekāpt pašam savā duškabīnē, zvetēju Jūs ar sazin no kurienes pie rokas pagadījušos sniega lāpstu.

Jebkurā gadījumā – šīs spēles beigās Jūs neatvairāmi un neatkarīgi no visa atgriežaties pirmajā lauciņā. Vai arī tālāk dodaties zārkā. Un vispār – ko Jūs, sasodīts, darāt manā vannasistabā ar aizsietām acīm? A nu, ka fiksi ārā!