mazliet no manis par to, ko daudzi vēlas

es nepretendēju uz patiesību, šajā gadījumā.

tikai stāsts. varbūt pat pastāsts. kā patīk. labi.

minēšana kā ir un kā būtu, ja būtu. vai nebūtu, ka būtu un ja nebūtu, vienalga... kā būtu tad. un tā bezgala.

nevelc gumiju, kā nabaga vecu runci aiz astes, mērot savas šances uz... laimi(?). ir jāsatiek, jāredz. ne bildes. to vajag. noteikti. bet ir par maz.

tev ir miljons gadu priekšā? desmit? trīs? pieci? sarunas ir labas. satiec. bez iedomu pilīm. kamēr to nav. ja tu gribi. vai tu gribi? un ja tālu? vēlreiz, vai tu gribi? ir par grūtu? gribas, bet kaut ko tuvāk varētu ir kā refrēns remdenumam vēlmēs. tad vēl kaut kas būs, kāpēc nē. tāpēc, nē. un atkal nav tā. un tas ir ne šitā un deguns par garu un maks ir par īsu. bet... bet es gribu! vai patiesi? kā cilvēks, kuram nav zemes to saņem, bet tā nav aparta un krūmi gar krastiem upei, kura dos veldzi? ko tu gribi? redzi, tas viss ir starp pa labi un kreisi. un svara ass rāda, ka nepietiek nekam. tikai nogurumam. un rītdienai. tad priekš kam? ko dzīvot var arī tā pat. gandrīz bez nekā, vai tā, kā ir pierasts. un kas? kad auksts, būs vecā sega un karstumā varēs iet laukā.

es gribu, es gribu... kā būtu. grūtības visu padara neiespējamu, ja tās nepietiek.