precēts... miris vai dzīvs?

Labrīt, priekš manīm jau ne tik agrā rītā! ;)

Pūces norūks, dullais, tagad tikai gulēt jāiet, bet šis jau ceļās..! :) nu.., tāda dzīve ir agrajiem cīruļiem, kam diena 5-6 no rīta jau rit pilnā sparā... tiek gatavots ēst dienai vai divām uz priekšu, mazgāti trauki, baroti istabas augi, vai vienkārši laiks veltīts rīta sportiņam gar mūsu superīgo jūriņu... Jā, aizvakar jūriņa jūrmalā bija stipri atkāpusies no krasta, bet vakar no rīta atkal pietuvojusies tuvu krastam un varēja vakar dzirdēt jauko jūras šalkoņu... , viļņus gan nevar tumsā no rīta redzēt..., bet to darbu dzirdēt gan... , jauka, relaksējosa ritmīga viļņu šalkoņa... supperīgi...Bet, ne par to ir šis stāsts...

Sarakstoties iekš oho, esmu nonācis pie secinājuma, ka lielākajam vairumam sieviesu, kas šo portālu apmeklē, precēts vīrietis ir miris vīrietis... Pat neiedziļinoties rakstītajā, ka kopā nedzīvojam jau gadu... un sirds ir brīva...Protams, tūlīt būs pārmetumu burzma, tipa, kāpēc nenokārto līdz galam papīrus, nešķiries un t.t. Zināma taisnība būtu arī šiem pārmetumiem un iebildumiem..., bet....

Lasot viedokļus, rodās iespaids, ka sieviešu lielākais mērķis būtu dabūt veci, kas gatavs apprecēt sievieti...un tas ir pats svarīgākais... Vairs nav tik būtiski cilvēciskais faktors, darudzība, savstarpējā saprašana... Ka tik būtu juridiski brīvs...:):) dīvaina, brīžiem pastulba, sajūta pārņem to visu lasot un izlaižot caur sajūtu pasauli...

Protams, saprotu, ka daudzas sievietes tiek mānītas no vīriešu puses..., piem. - es izšķiršos.., tikai pagaidām vēl nevaru ..., un t.t.t Mīlu tevi, sievu nemīlu, pagaidi vēl... un tamlīzdīgi... un tā iet gads no gada.., bet nekas nemainās...

Manā gadījumā arī ir apstākļi, kas manā sirdsapziņā uzreiz rīt vai parīt liedz iesniegt uz šķiršanos (tam ir pietiekoši svarīgs pamatojums), lai gan labi es saprotu, ka tas ir tikai neilga laika jautājums... , jo kopdzīve vairs perspektīvē ar sieviņu ir neiespējama.. viss notiekās tā kā tam janotiekās, esmu ļoti viņa pateicīgs par to laiku, ko bijām kopā, daudz, ļoti daudz esmu jauku lietu iemācījies , pateicoties viņai, un pieņēmis kā dzīves normu...

Bet vai tas nozīmē, ka es nevaru tagad komunicēt un meklēt sev radniecīgu dzēseli iekš šī (citus neapmeklēju portālus) un tas ir noziegums vai nosodoši! ?:) Mēs visi gribam dzīvot.., dzīvot skaisti, mīlēt un būt mīlēti tagad, nevis rīts vai pēc n-tajiām dienām, gadiem... Man katra diena ir no svara..katrs mirklis... Interesanti (pat nezinu, kā pareizāk aprakstīt sajūtu! ) saņemot atbildi uz vēlmi iepazīties... - Izšķirsies, tad parunāsim...! :):) Līdz ar to arī rodas sajūta - ka, ja esi precēts - esi miris... , vienalga sirdī būdams brīvs vai nebrīvs, dzīvo ar sievu atsevišķi vai kopā, sekss ir bijis mūžību vai stundu atpakaļ...

Tas tā, man nenāk miegs, šādas - tādas pādomas pa galvu jaucās...

Piebildīšu - nevienu negribēju aizvainot, aizskart, rakstu tikai par savām sajūtām, domām un t.t. Neriesim viens uz otru, bet izteiksim tikai savas domas un tās pamatosim! :)

No sirds dziļumiem novēlu, lasītāj, jauku Tev dienu katru dienu! :)

Smaidīgais dārznieks! :)