Atmiņu fragmenti par sēnēm II

..kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi ..

.. ar laiku rūgtās atmiņas kļūs saldas [Atoss, grāfs de la Fers]

Sēņu tajos mežos bija bija daudz, reizēm daudz par daudz, kad grozi da ūkai un krekliem piedurknes aizsietas un tie piebērti pilni. Pirms iešanas mežā parasti vienojās, kādas un cik lielas ņemsim. Gājām bekās, gājām podiņos, gājām cūcenēs, cūcenēs gan braucām, ar zirgu… Kāda nu bija aktuālā saimnieciskā nepieciešamība. Mani tās bekas īsti neinteresēja, kad deva, tad ēst ēdu, tās iemīlēju vēlāk, bet pirms šampinjoniem un šitaki. Mana mīļākā sēne bija bērzlapju podiņi. Ne jau tikai māksliniecisku apsvērumu dēļ. Kaut gan to krāsas un formas sasaucās ar bērnu grāmatiņu estētiku. Vecmamma tos tomēr vairāk brāķēja, īsti par sēnēm neuzskatīja, jebšu vienu otru 3 litru burku mēdza piemarinēt sēņu salātiem svētku galdiem. [Kurmet viņa bija jaunāka, ļoti pierunāta reizēm uzņēmās lielākos godos galdus klāt, nu vismaz vienreiz gadā mūsu mājas Gaujas līča pļavā. — Jāņos, kad visa kolchoza tauta līksmojās pie kolchoza galdiem estrādē, priekšsēdētājs, latviskojies pēckaŗa gruzīns, veda īpašos viesus uz mūsmāju, pilns pagalms ar Volgām bija. Vectēvs bija sabrūvējis alu, kandžu vis patecinājis, Vecmamma sarūpējusi tautiskus galdus ar pašaustiem galdautiem. Produktus lielākoties gan bija kantoris devis, taču sierus sējusi, rupju un saldskābu maizi, plātsmaizes un gaļas un citas lietas bija gatavas riktējusi Vecmamma.]

Bērzlapes, lielās bērzlapes, atvērušos podiņus neņēmām vispār. Tās par sēnēm sāku atzīt tikai pēdējos sēņu bada gados. Atkal ir mazliet jāatkāpjas un jāiekurina PLĪTS. Jo bez plīts stāsts par podiņiem nebūtu stāsts. Plīts kuras. Pannās cepas bekas, marinējamās katlā vārās, kaltējamās sēnes uz pašvītiem šņorukiem karājas pie plīts mūrīša, pie virtuves galda vecajā mājā [1870] ritmiski kustas sēņu tīrītāju naži un mēles, aprunājot ij radus, ij kaimiņus tuv’ un tālumā. Esmu pievācis no groziem visus podiņus .. cik bija. Sarindojis uz nokarsušās plīts virsmas daļas, vēroju, kā pamazām katrā podiņā ceļas šķidruma līmenis, tad sēnes sāk vārīties pašas sevī, un šķidrums plok, tas brīdis, kad katrā jāieber šķipsniņa sāls. Tad jānotrāpa brīdis pirms sēnes sāk kalst, un katrā jāieliek naža gals sviesta un, ņemot nost no plīts, piciņa treknā pašmāju krējuma. Pirmās gan apēdu tik ar sāli, feinšmekerējos tikai pie kādas 5., varbūt citreiz pie desmitās. Bērna apetīte ir nepacietīga un ātra. Sausajos gados, kad podiņos šķidruma bija maz vai neradās vispār, ar karotīti ielēju to no beku pannas un uzreiz bēru sāli, daliku sviesta.

Tagad zinu un protu visādas pildītas sēnes gan aukstas, gan no cepeškrāsns, tomēr bērnības podiņu garšu nekādi smalkumu vēji nespēj izgaisināt.

Ir gāze, ir mikroviļņi. Nav PLĪTS. Ir PODIŅI. Bez plīts NESANĀK.