PikniksKad saules ripa vēl pa debess jumu maisās, Kāds pārītis uz jauku atpūtu pie dīķa taisās. Jau daiļā dāma izklāj zālē deķi, Bet kungs uz tā liek rupjmaizi ar speķi.
Te pēkšņi pļavā atskan skaļas klaigas,
Pie atpūtniekiem nikna dodas bodes Zaiga! Tu, vecais āzi, ko te atkal dari?! Un kas tā tāda, stāsti nu, cik vari!
Es ..mēs ar šito dikti jauko dāmu
Tik ēdam launagu pavisam rāmi... Tā glaunais kungs ar nevainīgu skatu Grib griezt uz savu pusi lielo laimes ratu.
Ak launagu jūs baudīt gribat abi?
Vai mani cepeši tev nešķiet gana labi? Un gardās kotletes, ko slepus kāri riji, Kad tentertenteriem reiz mājās nācis biji?
Nu kungam kauns jau abu dāmu priekšā,
Viņš sapīcis teic , iesim labāk iekšā, Jo dīķis nav vis diži laba vieta, Kad jānoskaidro ģimeniskas lietas.
Nu tā uz māju pusi visi dodas,
Pa ceļam dažas domas Zaigai galvā rodas, Tak nevar postā laist to maiz ar speķi! Viens, div - un visi atkal sēž uz deķa.
Ak pasaulīt, miers baro, nemiers posta!
Pie dīķa tagad redzam miera ostu! Kungs laipni cienā abas savas dāmas, Tās smaida, ēd un izskatās it rāmas! C B77 |
