3 lietas

Precīzi neatminos, bet doma bija tada, ka attiecības/kopdzīve utt. sastāv no 3 lietām - mīlestība (draudzība?), kopdzīve, sekss. Vai tamlīdzīgi. Labojiet, ja kļūdos. Un fakts bija tāds, ka tās visas trīs neesot iespējams apvienot vienā cilvēkā. Praktiski nereāli tādi gadījumi esot. Tb cilvēki, kas nodzīvo kopā lielākoties dabū 2as no tām trim. Un tad jau tur tie varianti ir dažādi, kas kuram šķiet pieņemamai, ar ko kurš ir gatavs samierināties...
Es agr;ak visām četrām pretojos šai idejai un bļāvu pilnā balsī, ka nē - tā NAV, tā nevar būt, ir jābūt tai "otrai pusītei", ar kuru būs visas trīs lietas. Kā jābūt, ka VAR atrast..

Šobrīd domāju, ka varbūt arī ir, varbūt arī VAR atrast, bet cik tas ir reāli?

Un tad nu domājot tālāk - kuras ir tās divas lietas, kas MAN būtu svarīgākās? Un uz ko varētu pievērt acis? Agrāk domāju, ka mīlestība (iemīlēšanās, klikšķis vai tml.) ir must have. Mok iemīlēšanās ir pat preizāks vārds, jo mīlestība galu galā attīstās un veidojas lēnām, ar laiku.. Nu un sekss, protams. Un tad "gan jau sadzīvosim".
Jā un tad šobrīd pēc kārtējo attiecību pieredzes, kur rezultātā esam palikušas nu jau 2atā ar meitiņu, sāku domāt citādi...

Ka pats, PATS GALVENAIS tomēr ir spēja sadzīvot, spēja sarunāties, cienīt vienam otru, kopīgas nākotnes idejas, kopīgi mērķi, spēja piedot, spēja saprast, spēja augt un varbūt drusku arī mainīties, spēja piekāpties, spēja saredzēt tās kopīgās intereses, tā vietā, lai katrs uzstātu uz savām. Un tas nav tikai cilvēka īpašību kopums. Tas ir VISS. Ja intereses, pieredze, vēlmes, audzināšana, domas būs krasi atšķirīgi, tas nozīmē nepārtrauktus kompromisus, nepārtrauktas nesaskaņas, nepārtrauktus kašķus, piekāpšanās.. Un te jau vēl pieslēdzas arī katra cilvēka domas par attiecībām, ja viens vai abi uzskata, ka attiecības ir labas tikai tad, ja viss ir labi, nav strīdu, bet to nesaprašanās punktu ir pietiekami daudz, tad nekas nevar sanākt. Otrs variants ir, ja abi saprot, ka ar attiecībām ir jāstrādā, jāmeklē kompromisi, jāiemācās arī strīdēties, izstrīdēties un izlīgt, un abiem no tā mācīties un augt, nevis tikai kāpt uz tiem pašiem grābekļiem ar tekstu "es jau tāds/a esmu". Ir situācijas, kad ar visu to, ka abi vēlas un cenšas, nesanāk, ja to nesaprašanās punktu ir pārāk daudz un kopīgā - pārāk maz.
Ja par mani, tad esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka ar attiecībā IR jāstrādā, ka pats no sevis viss notiek tikai romantiskās filmās un nekāds happily ever after nebūs, ja abi gaidīs, kad piekāpsies tas otrs vai arī viss būs automātiski labi, pat necenšoties.. Es strīdos, uzstāju uz savu viedokli, ja esmu paŗliecināta, ka man ir taisnība, neesmu nekāda maigā un pakļāvīgā būtne. Spēju cienīt tikai pamatotu viedokli, utt. Jā, n gribuatrast cilvēku, ar kuru vajadzības gadījumā varētu arī izstrīdēties un iet tālāk kopā, nevis, kurš pie pirmajām nesaskaņām paceltu cepuri. Utopija?

A ja par pārējām divām lietām - tad pagaidām nezinu vēl. Tiešām nezinu, kura svarīgāka. Šaubas.