malva: Vai tikai nav otrādi - nevis partijas no tautas baidās, bet tauta no partijām. Partijas dzīvo savu dzīvi - proti, turpina slaukt tautu. Un tauta nesper kā govs, kad viņai plēš pupus, kad piena jau tajos vairs nav. Tauta pacieš. Jo tautai bail no represijām. Bet nekas. Tauta vēl dzied. Dzied pat, kad tai sit. Kā reiz aicināja un joprojām aicina Imants Ziedonis. Un Imants bija gudrs. Kā pitagorieši. Par kuriem teikts: ´´.. pitagorieši ticēja, ka visam, kas eksistē, ir balss, un ka visas radības dzied mūža slavas dziesmu Radītājam. Cilvēks nespēj noturēt sevī šīs melodijas, jo tā dvēsele ir apjukusi materiālās pasaules ilūzijās. Kad tas atbrīvos sevi no zemāko pasauļu saitēm, no tās ierobežotajām sajušanas spējām, sfēru mūzika atkal atskanēs - gluži kā zelta laikmetā. Harmonija atpazīst harmoniju, un, kad cilvēka dvēsele atgriezīsies savā patiesajā būtībā, tā sadzirdēs ne tikai debesu kori, bet arī pievienosies tam tā bezgalīgajā himnā Mūžīgajam Labajam, kas kontrolē neskaitāmas Esības daļas.´´Ceru - Radītājs dzird tautas dziedošo daļu. Ceru - pienāks laiks, kad ne cits citu sitīsim, ne partijas tautu sitīs, ne viens no otra baidīsimies, bet harmonija atpazīs harmoniju. Bet, kas attiecas uz biedrībām - par biedrībām nav jārunā tur, kur auditorija arī dzīvo materiālajās ilūzijās, bet tur, kur par tām neko nezina, jo ir cita paaudze, un tās ir jādibina. Jābrauc uz vietām un jādibina. Un jābrauc cilvēkiem, kam par to ir saprašana.