IZMISUMS VAI POFIGISMS ?

Citēšu no PA tēmas kādas dāmas komentāru: "Kāda tad atšķirība vai tevi uzmet kaut kāds " sapņu princis" kurš stāstās esot brīvs, bet nākošajā dienā aizskrien pie citas dūdiņas vai kāds laulenis, kurš vismaz ir gatavs to uzmetienu materiāli kompensēt ar dāvaniņām?" (C)

Šī pati dāma ir pietiekami atklāta arī pirms tam, atverot savu tēmu ar publisku paziņojumu: "Es te tā padomāju un izdomāju! Kāpēc gan nepieņemt dāsnā precētā vīrieša aicinājumus? Patiesibā tas taču ir jauki sekss + dāvanas un pat ja sakars pajūk nav nožēlas, jo savu labumiņu būšu guvusi nevajadzēs raudāt, ka es viņam šitā un tā, bet viņš nepateicīgais nenovērtēja. Savādāk te tērzētavu palasot depresijā tik var iekrist. Un ja tā godīgi es laikam nemaz negribu tādu vienu un uz mūžu. Paralēli varēšu turpināt savu meklēšanas procesu, bet sekss un dāvanas no precēta mīļākā izdaiļos manu dzīvi." (C)

Atstāsim mierā dāmas personību, jo vairāk, ka pēc komentiem, kā arī plusiem un mīnusiem pēcāk pāris tēmās, izkristalizējās skaidrība, ka līdzīgi domā arī citas sievietes un kas bēdīgākais, - tādu nav maz! (Tiesa, ne vairākums! )

Tad nu es domāju, kā tas nākas, ka morāle čuč aizkrāsnē - no vientulības izmisuma vai tomēr POFIGISMS, kas mūsdienās tik izplatīts? UN VĒL PRĀTOJU: vai šādām sievietēm bērnībā māmiņa kaut kādu pašlepnumu nemaz nav ieaudzinājusi, ka jāpārdod sevi par dāvaniņām?

Bet galvenais, kas tālāk? Izčabēs svešās ģimenes galva, bet ir tak maybe māsas vīrs, kurš var piestaigāt un nopirkt šokolādīti vai zeķubikses un kur nu vēl draudzeņu vīru plašā plejāde? Jo morāle kūko aizkrāsnē un sirdsapziņa...vnk nav iedalīta kādreiz tāpat kā sievietes gods un pašlepnums....