Kaķis. Epizōde II. Jūrmalā kaķi un vārnu tauta sadzīvo diezgan rāmi. Kaķi vārnas neaiztiek. Arī vārnas izturas diezgan brīvi ūsaino klātbūtnē, reizēm pat šķiet, ka vārnas nau putni un kaķi nau mednieki. Vispār, ciktāl runa ir par rotaļāšanos, vārnas un kaķi ir intelektuāli līdzīgi un pašpietiekami. Vajadzīga ir bumbiņa vai kamoliņš, ko paripināt, un viņi ar to var ilgi nodarboties. Dzīvojam netālu no kortiem un tenisbumbiņu mums pagalmā netrūkst. Esmu vērojis veco Vārņa kungu ripinām bumbiņu pa mūsu iebraucamo ceļu, un man ir šķitis, ka dzirdu viņu smejamies kā bērnu. Kaķi parasti cilvēku maizē un īpaši nekaro par dienišķo iztiku, ar vārnām ir citādi .. katrs kumoss ir jāatrod, jānoķer vai jāatņem. Reizēm mūsu sētā gadījies redzēt, kā vārnas divatā izmāna kaķam peli vai putniņu. Patiesībā tas ir labi, jo labi paēdušie minči reti kad apēd medījumu līdz galam, un tad mauriņā mētājas kājas, knābji, spalvas un astes. Citreiz mana Mamma izliek sētā bļodiņā reņģu galvas un iekšas [lai atkritumu tvertni nesasmirdina], tad nu vārnas taisa īstu teijāteri, lai aizmānītu koškinu prom no bļodas, taču bez vardarbības. Augstākais, parausta aiz astes gala spalviņām, otra tikmēr paņem bļodiņu aiz malas un pārvelk ērtākā vietā. Tās sētas vārnas vai piemājas vārnas. Ielas vārnas tomēr ar citu mentalitāti. Drīzāk lumpens nekā aristokrāti, arī ķērc ar kaut kādu dīvaini pazīstamu akcentu. Tur nu vardarbība pret kaķiem diezgan raksturīga. Ar vienu vārnu kaķi vēl kaut kā tiek galā, taču parasti viņas ir divas, trīs un vairāk. Minčiem, ja cilvēks nepieskata, tiek atņemts viss, un citreiz tie arī pa muguru un galvu dabon, acis arī izknābj. Neesmu es nekāds putnu vērotājs. Nau tāda rāma, distancēta temperamenta, nevaru ilgi nosēdēt uz vietas, un arī redze ar gadiem sadilusi tiktāl, ka labāk taustu, nekā skatos. Taču nesen Brālis mani kaut kur veda savā mašīnā, bet bija viņam vēl kādas savas skriešanas, un es paliku sēdēt mašīnā ielas malā. Protams, izdevīgs slēpnis pazavērt garām plūstošo pasauli. Taču iela bija nomaļus, un cilvēku gandrīz nemaz, kur nu vēl jaunmeitiņas. Pavērās pretējās mājas durvis, un vecāka kundze iznesa bļodiņā diviem jau gaidīdamiem minčiem kaut ko ēdamu. Kaķi bija pusaudži — tā ap pusotra gada veci. Tīri, apvēlušies un kopti. Vienam pat kaklasiksniņa. Tomēr nekāda mielošanās nesanāca, kaut kur noķērcās vārnu novērošanas postenis, un nolaidās pabranga izmēra vārnis. Lietišķi padzinis kaķuļus, kārtīgi kleksēja iekšā. Kaķi turējās netālu, pa gabalu, laikam cerot, ka kaut kas viņiem atliks. Bet nau viegli skatīties, kā kāds apēd tavas pusdienas... Lielākā runčuka sirds neizturēja. Pagājies lēnā, puspieplakušā gaitā mazliet tuvāk, viņš pagrieza dibengalu pret vārni un k-ā-ār-t-ī-g-i nošpricēja vārni tiešā tēmējumā. Beigas neredzēju, jo Brālis bija atgriezies un mēs devāmies tāļāku. Vēl kādu brīdi padomāju par epizōdi. Katrs cīnās, kā prot. Atceros, kā bērnudārzā kāds mazāks puika, kuŗam pāridarījis bija lielāks un stiprāks, dusmās kliedza: “Es tev uzčurāšu virsū! ” Tikai interesanti, vai vārni kundze laida mājās? Ar tādu smaku, un kā viņš viņai to izskaidroja? Atkal sanāca ar morāli. Laikam vecums. |
