Fui vai ne fui

Kad es augu man vienmēr blakus bija ļoti jauki vīrieši - tēvs, krustēvs, mammas māsas vīrs, tēva brālis. Viņi visi mani auklēja, lutināja, ucināja. Varbūt tāpēc man ir priekšstats, ka vīrietis pasargās, pabaros, pamācīs, aizstāvēs. Aiz vīrieša muguras ir kā aiz mūra sienas. Dzīves ceļā gadījās arī kās nosiekalojies indivīds, kurš visādi centās iegūt labvēlību. Viņiem bija sava pašcieņa. Smadzenes bija. Fui vai ne fui, bet kaut kas tur tomēr viņos bija.

Kaut kā agrak nebiju ievērojusi, bet izrādās ir arī tādi neradījumi kā staigājoši falli. Atnāk vēstulīte - čau, sex gribi, kā sevi apmierini? Un vēl atsūta falla bildi. Tātad kas tas ir par neradījumu? Tāds penis ar kājiņam un STS? A kur Vīrietis? Aiz tā lielā falla neredzu vīrieti. Vīrieti! A - ūūū! Kur Tu esi? Kāpēc man būtu interesanti tādam fallam savu laiku veltīt? Parunāt ar tevi arī var? Droši vien, ka nevar, jo nav jau ne mute, ne rokas, ne galvas, pat vēdera nav . Nav nekā . Tikai falls. Ko no tāda falla iegūsi? Viņš vai nu slikti stāv vai labi karājas. Pat mēteli uz viņa nevar pakārt. Vai kāds var izskaidrot kur rodas tādi degradanti? Un kapēc viņi ir tā savairojušies? Varbūt tie ir tie mētelīšu virinātāji?