Pārdomas par talkošanu

Kad man viens kungs šodien jautāja, vai talkā piedalījos, es atbildēju, ka talkoju pie savas draudzenes, kā izbijis agronoms kopjot viņas telpaugus. Aizdomājos par to, kā Latvijā Valdība risina sadzīves problēmas, dabas aizsardzības problēmas un citas cilvēku sabiedrībai svarīgas problēmas. Talkas neko nedod, ja cilvēku apziņas līmenis ir zems-daļa sabiedrības kā mēsloja, tā mēslos, pretējā gadījumā jau katru gadu talkošana nebūtu nepieciešama. Tie, kas vāc aiz citiem, jau ikdienā paši nemēslo. Savukārt tie kas mēslo, tie talkās nepiedalās tik un tā, tāpēc nav nekāds audzinošs efekts. Saprastu, ja skolēniem tā būtu kā darbaudzināšana vai prakse, jo tagad jau vairs neliek parkos lapas grābt, skolās sienas mazgāt, tāpat kā ikdienā nemāca vecākiem cilvēkiem transportā dot vietas. Domāju, ka šādus talkas darbus būtu jāveic tiem, kam par sīkiem pārkāpumiem "iešķiebtas 15 sutkas" kā sods, lai "poliči" padzenā vai pieķertie piemēslojot dabu. Tāpat to varētu darīt karavīri vai skolēni kā praksi, tāds mans viedoklis. Tāpat ziemā jutos sarūgtināta, ka slimu bērnu ārstēšanais Valsts līdzekļus neatrod un neviens nejūt kaunu, ka tie tiek vākti kā ziedojumi no tās pašas trūkumā dzīvojošās tautas, pielīdzinot eņģeļiem pār Latviju, vai arī ka ikdienā Valdība jūtās komfortabli no pensionāru nopelnītās pensijas vēl novelkot nodokļus. Protams, es dziļi cienu visus, kas piedalījās talkā, bet kaut kas tomēr mūsu sabiedrībā nav pareizi...