gribugribu varu, lai mainītu, gribu iespējas, lai labotu. gribu to un vēl kaut ko. un tad, es negribu vairs neko. tik daudz, ko mainīt, tik daudz, ko labot. "es gribu". un tad, tad mani biedē. vārdi un vēlme. un es negribu. nevis labot vai darīt. bet negribu kārtējās kļūdas. jo tas viss notiek un notiks atkal un atkal. kāds iegūst varu, zina kā vajag. un ir ... tikai sliktāk. tad. es domāju par varu. cik daudz vardā ir slepts kā ladē, kas ir pastāvējusi laikmetus, lai kāds atkal atvērtu. tad. balss, apziņā. "sāc ar sevi." nevis tur, kaut kur. es tad domāju, braucu... Kungs, ja es varu redzēt, kāpēc ne vairāk? es gribu vairāk. man ar to nepietiek. es nezinu, kas ir tur, aiz, pēc tam. un man kā atausma atnaca "tu nepanesīsi lielāku sveci, bet gaisma, ja būs spilgtāka tevi apžilbinās." tas kļuva man tik pašsaprotams kā karsts ir uguns vai auksts ir ledus. tik daudz kas ir pazaudējis jebkādu krāsu, jēgu. nav vērts. izņemot teleportāciju. oj, kad meita no viena mājas stūŗa uz otru "teleportējas" ar saucienu, tas ir samsing. jā. sīkās dzīves lietas. nāk prata "and the river flows". makšķerēšana "uz mušiņu", kad cilvēki ir pagajuši un likteņi ir notikuši. "raksturs veido likteni" "character makes fate". tad tie raksti, kurus veido cilvēku raksturi, tie itka veido oranamentu lielākajos notikumos, tos itkā izkrasjot, bet tomēr, notikumi ir paši par sevi. es sapratu, priekš sevis, vismaz, ka ta ir kā kino aina, kuru projektē uz dzīves palaga un tur mēs esam. neietekmējot un vienlaicīgi ietekmējot ainu. tādā ziņā, saproti, ka noteiktais vienalga notiks, bet Tu. tu "dari" sevi. dzīves audums sevī itkā iekļauj manu/tavu gribu, izvēli, vienlaicīgi paturot savu laika ritumu. skumji. bet neņem galvā. man gandrīz vienmēŗ ir skumji. es esmu tads cilvēks. ģenētiski. laikam. ta viņi man stasta. kas viņus vecās, krāsainās mizas zina? lai arī esmu kļuvis sirms un kaut kāda ziņā respektabls, visa mana vāvuļošāna nenozīmē to, ka man zini dzīve ir apnikusi un tā. ja tu mani mazliet pazīti, es palieku viens, kad visi guļ un mans gars sāk šitās eksplorācijas. mamma saka, ka es nevarot parstāt funktierēt. nekad. tā ir bijis vienmēr. acīmeredzot pat naktī. mammas vispār zina ko runā. parasti. teti, teti, ka man tevis pietrukst... lai kā tur būtu bijis. man vajag padomu. šad un tad. bet ja bez vipedroniem, tad faktiski vienmēŗ varētu kaut ko tadu izmantot. problēma slēpjas zem apstakļa, ka nav respekta pret cilvēkiem, kuri mētajas ar padomiem. bet ar tiem, kuru galvu ņemtu vērā... es jau līdzīgi domaju. jā. tādi pīrāgi.(navīgi nozīmīgi beidz savu sazin ko, onlaina funktieri vai?) Show Me the Place |
