Mīlestība vecumdienās ir kā roze sniegā......tā, liekas, izlasīju vienā komentārā un, lasot komentārus citās diskusijās, gribējās pastāstīt par neikdienišķu gadījumu iz dzīves. Dažas dienas atpakaļ saņēmu vēstuli, kur bija ielūgums uz kāzām. Nobrīnījos, jo it kā no savu tuvāko vidus neviens tādu soli spert negrasījās. Kad izlasīju, tad mans izbrīns bij vēl lielāks...gredzeniem mainīties bij nolēmis pāris, kurš pirms 10 vai vairāk gadiem izšķīrās t.s. raksturu nesaderības un vīrieša sānsoļu dēļ. Atceros, toreiz vēl paliku dusmīga kā vīrietim pietika dūšas pamest sievieti ar 2 un 4 gadus veciem puikām, kuriem ļoti vajadzīgs būtu tēvs. Pēc kāda laika vīrietis sāka kopdzīvi ar ļoti jaunu sievieti, bet tik daudz bija tomēr godaprāta palīdzēt finansiāli savu bērnu mātei. Mēs par viņu aizmirsām, tikai sieviete ilgi pārdzīvoja, jo mīlēja savu bērnu tēvu un jaunas attiecības tā arī neizveidoja. Un tagad tāds ielūgums...kā tas saprotams? Nekas jau it kā īpašs nebija noticis, līdz jaunākais dēls negadījumā lauza kāju un tēvs, lai palīdzētu, biežāk kā agrāk nāca ciemos. Kaut kad agrāk izšķīrās arī no otras sievas, jo, kā pats teica, viņa negribēja bērnus, bet ļoti patika pucēties un ceļot un viņas biežās izklaides nevarēja pilnībā finansiāli apmierināt, dusmīga bija ka viņš lielu daļu naudas atdod bērniem, arī pašam pastāvīgs stress un nervi čupā. Tā vienu vakaru, kad tēvs atkal atnāca ciemos, vecākais dēls pateica tēvam: "ja tu tik bieži nāc pie mums un jūties te labi un saki ka mūs mīli un esam tev tik svarīgi, tad varbūt apprecies ar mammu un visi būsim priecīgi." Dzirdot to, tēvs ar māti bija šokā pēc tādiem dēla vārdiem, bet pēc mēneša vecāki bērniem pateica ka dzīvos visi kopā un dēli peprasīja lai, kaut mazas, bet būtu kāzas...viņi grib lai būtu skaisti. Klausoties šo stāstu, gan brīnījos, gan smiekli nāca, bet par visu vairāk izbrīnija lielā puikas rīcība. Diez kāds tad būs viņš kā vīrietis nākotnē? Šodien satiku viņus, kā abiem acis mirdz, jokojas un smejas, bet man pārdomas izsauca vīrieša teiktie vārdi.."kāds gan es agrāk biju muļķis! " Var jau tā teikt un kaisīt pelnus sev uz galvas, bet cik gan daudz ir jāsastrādā muļķību lai nonāktu pie tāda secinājuma? Cik jauki dzīvot vienam vai..steidzoties dzīvot un ņemt no dzīves visu arvien vairāk un vairāk, mainīt partnerus un bojāt savu veselību, celties kādā gribi pozā, uzvilkt masku, tā vietā lai padomātu un pasargātu savus tuvākos un sevi. To visu saprotam katrs daudz vēlāk. Priecājos, ka šai ģimenei dzīve sakārtojās un ticu, ka mīlestības dzirksts būs dzīva atkal un pat vēl stiprāka kā agrāk, lai gan nedzirdēju tādus vārdus, kā "mīlu tevi" vai "mīlestība", bet tas arī nav vajadzīgs. Ja bieži tos atkārto, tad tie nav īsti un mīlēt var visos vecumos un tās ir pilnīgas muļķības, kā te PA viens otrs saka ka mīl jau tikai jaunībā. Lasi un brīnies..kādā pasaulē gan dzīvo cilvēki? bet tad jau te vajag citu stāstu... Bērni stāstīja, ka vecāki tādi jokaini izskatījās kādu laiku...jā, reti gan tā dzīvē gadās, bet tomēr. Liekas, ka viņu kāzas būs diezgan jautras, jo paši tagad tādi ir... |