... kāpēc ir vientuļi ...

Sastopot to, kurš mums sevišķi svarīgs, ar kuru mēs varētu nebūt vientuļi, mēs kaunamies par personīgo aizvainojamību (vājību, nezināšanu, neprasmi dejot, dziedāt, vārīt zupas, iesist naglas, spļaut tālāk par visiem, saprast aktuālo politisko situāciju). Mēs kaunamies un klusējam.

Klusēšana arī mēdz būt dažāda veida. Kaitinošākais – klusēt ar tukšu sarunu vai demonstrēt spēkus tur, kur tu patiešām esi vājš. Šie meli mums maksā tuvību. Esiet vīrišķīgi atzīt sevi kā ievainojamus mums tuvākā cilvēka acīs. Tas ir nepatīkami, taču tas ir vienīgais veids, kā nepalikt vientuļiem. Tas, kas mūs padara ievainojamus, dara mūs skaistus, cita ceļa uz sapratni un tuvību nav.

Būt ievainojamam nozīmē pirmajam pateikt „es tevi mīlu”, „es esmu vājš un nespēju to izdarīt”, „es jutīšos ļoti vientuļi, ja tu aiziesi”, „es kļūdījos, kļūdos, kļūdīšos”. Būt ievainojamam nozīmē atzīt personīgo nepietiekamību, vājību, sevi, kuram nepieciešama cita cilvēka klātbūtne, lai nejustos tik vientuļi.`` ( c )

... un bezdelīgas arī jau lasās baros... Vēl tikai Īkstīte tas pārskaitīs un pagalmā iestāsies Klusums līdz pavasarim.