Olu dauzīšanas rituāls Lieldienās. Fantastiska tradīcija. Pāris vārdos.

Kāpēc cilvēki sakrāso olas un pēc tam tās sadauza. Tas ir kas līdzīgs mandalai ko izveido, lai sajauktu. Šis olu dauzīšanas rituāls zemapziņā cilvēkiem paver vaļā ceļu uz to kas patiess. Paver vaļā izpratni par to, ka Tev nekas nepieder. Izpratni par to, kas ir dzīvs. Veidojot domformu – krāsojot olu kā mazu mākslas darbu, ieliekam tajā savu enerģiju, savu sajūtu, savu noskaņu. Pēc tam priecājamies par to skaistumu galda centrā godinot to un tad atlaižam. Neskatoties uz to, ka ola ir skaista, mēs ļaujam tam skaistumam “iet”, neturam to sev un nepielūdzam. Šī tradīcija, šis lieldienu rituāls māca kā atlaist. Kā atlaist pagātni. Tas ir kā mazs solis, lai izjustu tagadni. Apzinātos “šeit un tagad”. Olu dauzīšanas brīdī sadalās tās čaumala. Izšķīst tā apziņas daļa, izgaist mākslas darbs. Tas tiek atlaista visumā, lai to veidotu skaistāku un labāku.

No otras puses ola ir dzīvības simbols. Brīdis kad jāatver acis un jāpiedzimst. Jāizlaužas cauri čaulai. Tad nav ko gari domāt! Jālien vien ārā. Mostamies un sākam dzīvot! Atveram acis! Sirdī paturot noskaņu, saplūstot ar to. Jo noskaņa, tā ir visam sākums, tā ir mūsu ceļa rādītājs. Tā ir Zelta Ola.

Tad, lai priecīgas visiem Lieldienas un dauzam olas uz nebēdu.

balturaksti.com