Jūlijs Cēzars, “Piezīmes par gallu karu.”

noteiktu iemeslu dēļ vēlējos pārlasīt šo vēsturisko avotu, bet šajā reizē(periodā) esmu salīdzinoši daudz pasācis rakstīt savā oho.lv dienasgrāmātā par tēmām, kas man liekas ievērības cienīgas. Tāpēc, šoreiz arī manuprāt interesanti citāti no jūlija cēzara “piezīmēm”. visumā, “piezīmes” ir karadarbības hronika ar dažiem izņēmumiem, kā piemēram neliels laikabiedra cēzara gallu un ģermāņu apraksts.

SESTĀ GRĀMATA

Cēzara karagājiens pret svēbiem

(par galliem, francijas ķeltiem)

XI. Kad mēs esam tik tālu tikuši, tad, šķiet, nenāktu par ļaunu mazliet pastāstīt par gallu un ģermāņu parašām un par atšķirībām starp šīm tautām. Gallijā ne tikai visās valstīs un visos novados un apgabalos, bet gandrīz vai katrā mājā ir partijas. Šo partiju vadoņiem, pēc gallu domām, pienākoties pati lielākā cieņa. Viņi pēc saviem ieskatiem lemj par pašiem svarīgākajiem jautājumiem un nodomiem, un, šķiet, tas tā izsenis ir iekārtots tādēļ, lai nevienam no vienkāršās tautas netrūktu palīdzības pret varenākiem ļaudīm. Partiju vadoni nepieļauj, ka no viņu ļaudīm kādu nomāc un apspiež, jo citādi viņiem nebūtu savējo vidū autoritātes. Tā tas ir vispār Gallijā, un katrā valstī ir divas partijas.

XIII. Visā Gallijā ir divas ļaužu kārtas, kurām ir kāda nozīme un cieņa, jo vienkāršie cilvēki ir gandrīz vai vergu stāvoklī, kas paši neko nedrīkst uzsākt un netiek pielaisti nevienā sapulcē, kurā lemj par valsts lietām. Tie lielākoties ir iestiguši parādos. Lielo nodevu un varasvīru pārestību mākti, viņi nodod sevi dižciltīgo kalpībā, kuriem tad pār viņiem ir tāda pati vara kā kungiem pār vergiem. Viena no šīm kārtām ir druīdi, otra — jātnieki.

Druīdi rūpējas par reliģiju, upurē valsts un privātpersonu vārdā, izskaidro ticības jautājumus; pie viņiem nāk daudz jaunu ļaužu, lai mācītos, un galli druīdus ļoti godā. Viņi izlemj gandrīz visus valsts un privātpersonu strīdus, viņi noteic atlīdzību un sodu, ja izdarīts noziegums, ja kāds nogalināts, ja jāizšķir strīds par mantojumu vai par robežām. Ja kāda privātpersona vai tauta nepakļaujas viņu spriedumam, viņi aizliedz tai piedalīties upurēšanā. Galliem tas ir pats bargākais sods. Tos, kurus skāris šis aizliegums, visi atzīst par bezdievjiem un noziedzniekiem. Visi no tiem izvairās, ar tiem neviens nesatiekas un nerunā, lai no saskares ar viņiem nepiedzīvotu kādu nelaimi. Viņi nevar meklēt aizstāvību tiesā, nevar būt nevienā amatā.

Visiem druīdiem ir viens vadītājs, kam viņu vidū ir sevišķi liela cieņa un autoritāte. Ja tas nomirst, viņa vietā stājas tas, kas viņu vidū tiek sevišķi godāts; ja tādi ir vairāki, tad katrs cenšas iegūt vairāk druīdu balsu, bet dažreiz par augstāko stāvokli cīnās ar ieročiem. Noteiktā gada dienā druīdi sanāk uz sapulci svētvietā, karnutu zemē, kas atrodas pašā Gallijas vidū. Šeit no visām pusēm sapulcējas arī tie, kuriem jāizšķir strīdi, un paklausa druīdu lēmumiem un atzinumiem.

Domā, ka druīdu mācība radusies Britānijā un no turienes ieviesusies Gallijā. Arī tagad tie, kas grib šo mācību labāk apgūt, parasti dodas turp, lai mācītos.

XIV. Druīdi neiet karā, nedod nodevas kā visi pārējie. Viņi ir atbrīvoti no karadienesta un visām klaušām. Šo lielo priekšrocību mudināti, daudzi labprātīgi iet pie viņiem mācīties, daudzus sūta vecāki un tuvinieki. Stāsta, ka viņiem jāiemācoties daudz vārsmu. Daži esot mācībā divdesmit gadu. Viņi ir pārliecināti, ka pierakstīt šis vārsmas būtu pārkāpums; taču gandrīz visās citās kā privātās, tā valsts lietās raksta grieķu burtiem. Man šķiet, ka viņi tā noteikuši divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka viņi negrib pieļaut mācības izplatīšanos vienkāršās tautas vidū; otrkārt, viņi domā, ka tie, kas mācās, paļaudamies uz rakstiem, mazāk vingrina atmiņu. Lielākoties taču notiek ka, uzticēdamies uzrakstītam, necenšas vairs tik rūpīgi iemācīties un iegaumēt.

Druīdi vispirms grib pārliecināt, ka dvēseles neiznīkst, bet pēc nāves no vieniem pāriet pie otriem. Viņi domā, ka šī pārliecība visvairāk var pamudināt būt drošsirdīgiem, jo nav jābaidās no nāves. Turklāt viņi daudz spriež un māca jaunatnei par zvaigznēm un to kustību, par pasaules un zemes lielumu, par dabu un nemirstīgo dievu spēku un varu.

XV. Otra kārta ir jātnieki. Tie visi iet karā, ja tas izceļas, un viņi ir vajadzīgi, tas parasti notika gandrīz katru gadu, gan iebrūkot citu zemē, gan atvairot iebrukumus. Jo dižciltīgāks un bagātāks ir jātnieks, jo lielaka ir viņa karadraudze, jo vairāk viņam ir atkarīgo ļaužu. Viņi pazīst tikai šādu ietekmi un varu.

Visa gallu tauta ļoti ievēro reliģijas prasības, un tāpēc smagi slimie un tie, kas dodas bīstamās cīņās, vai nu upurē cilvēkus dzīvnieku vietā, vai svinīgi solās to darīt; šajā upurēšana viņiem palīdz druīdi. Viņi domā, ka cilvēka dzīvību var atsvērt tikai ar cilvēka dzīvību un citādi nav iespējams iegūt nemirstīgo dievu žēlastību; tādi paši upuri ir paredzēti arī valsts vārdā. Dažām ciltīm ir milzīgi tēli. No pinumiem veidotos tēlu locekļus piepilda ar dzīviem cilvēkiem, tad aizdedzina, un šie ļaudis iet bojā, liesmu apņemti. Nemirstīgajiem dieviem, viņi spriež, labāk patīk, ja upurē zādzībā, laupīšanā vai citā kādā nozieguma pieķertos, bet, ja tādu nav, sāk upurēt arī nevainīgos.

No dieviem viņi visvairāk godā Merkūriju; viņa teļu ir visvairāk; viņš esot visu mākslu un amatu atradējs un izgudrotājs un vadonis visos ceļos; galli saka, ka viņš visvairāk varot līdzēt naudas iegūšanā un tirdzniecībā; aiz viņa ievērojamākie ir Apollons, Marss, Jupiters un Minerva. Par tiem viņiem ir gandrīz tāds pats priekšstats kā citam tautām: Apollons atvairot slimības, Minerva mācot amatu un mākslu pamatus, Jupiters esot debesu valdnieks Marss vedot karus. Nolēmuši doties karā, viņi parasti Marsam svinīgi apsola visu, ko iegūs karā. Guvuši uzvaru, viņi upurē salaupītos lopus un sanes vienkopus visu pārējo. Daudzu valstu svētvietās var redzēt no šīm mantām sakrautas kaudzes, un tikai retumis gadās, ka, neievērodams reliģiju, kāds iedrošinātos paņemt nolikto mantu un paslēpt pie sevis. Par to ir paredzēts visbargākais sods ar mocībām.

XVIII. Galli apgalvo, ka viņi visi cēlušies no Tēva Plutona, un saka, ka tāda esot druīdu mācība; tāpēc laiku noteic nevis ar dienu, bet gan ar nakšu skaitu. Dzimšanas dienas, mēnešu un gadu sākumu viņi noteic tā, ka naktij seko diena. No citām tautām viņi vispār atšķiras ar to, ka viņu bērniem nav atļauts atklāti pieiet pie tēva, kamēr viņi nav sasnieguši tādu briedumu, ka var uzņemties karadienesta pienākumu. Esot neglīti, viņi saka, ka dēls pusaudža vecumā sabiedriskā vietā redzams kopā ar tēvu.

Tikpat daudz naudas, cik vīri ir saņēmuši no savām sievām kā pūru, viņi pievieno pēc novērtējuma pūram. Ar šo naudu vīrs un sieva rīkojas kopīgi, un ienākumi tiek saglabāti. Kas no viņiem nodzīvo ilgāk, tas dabu abas daļas ar ienākumiem par visu iepriekšējo laiku. Vīriem ir vara pār sievu un bērnu dzīvību un navi. Kad nomirst kāds dižciltīgāks ģimenes galva, tad sanāk viņa tuvākie radi un, ja viņa nāve rada aizdomas, sak nopratināt viņa sievu, tāpat kā pratina vergus, un, ja ir pierādīta vaina, viņu sadedzina pēc briesmīgām mocībām. Bēres samēra ar gallu dzīves veidu ir krāšņas un dārgas, un visu, kas mirušajiem esot bijis pats mīļākais, met ugunī, arī dzīvniekus. Vēl nesen lielās bērēs kopa ar mirušo sadedzināja vergus un atkarīgos ļaudis, par kuriem bija zināms, ka viņš mīlējis tos.

Tajās valstīs, kas tiek atzītas par labāk pārvaldītām, likumā ir noteikts, ka jāziņo amatvīriem un nedrīkst teikt nevienam citam, ja no kaimiņiem ir dzirdētas valstij svarīgas valodas un baumas, jo ir zināms, ka pārsteidzīgi un nesaprātīgi ļaudis, izbijušies no aplamām tenkām, var izdarīt noziegumu un pat valsts apvērsumu. Amatvīri noklusē, ko atrod par vajadzīgu neizpaust, un dara zināmu atklātībai, ko atzīst par derīgu. Spriest par valsts lietām ir atļauts tikai likumīgas sapulces.