Nekas jauns - joprojām par to pašu.

Manas vecāsmātes brālim sieva bija igauniete. Satikās viņi, kad puisis strādāja Tallinā uzreiz pēc kara. Pēc kāda laika pārcēlās uz Latgali un tur tad arī sagaidīja Mūžības slieksni. Sākumā viņa, pēc tam viņš.

Savā mūžā Hiļu (atzīstos, ka pat nezinu pilnu pareizo vārdu) esmu redzējis nu, varbūt, reizes 10, pie tam pēdējo reizi, kad man bija gadi kādi 13-15.

Viņa bija ļoti atšķirīga no brangā, skaļā un atvērtā Latgales radu pulka. Acu skatiens, asie, bet pievilcīgie sejas vaibsti, atturīgā izturēšanās... Viņa nebija ne žilbinoša skaistule, ne sieviete-vamps, bet visam cauri vijās neizprotams, vēss, bet vilinošs, magnētisms, kurš man, pubertātes jau plosītam, pusaudzim lika paslepus vērot šo Sievieti.

Runāja viņa ļoti reti. Tam par iemeslu bija, gan atturība, gan ļoti stiprais akcents, no kura, man liekas, viņa kautrējās. Mani radi no mammas puses pārsvarā visi runāja un vel joprojām runā krieviski. Un nav ko te sašust un šķiest siekalas nacionālisma jūtu uzplūdos. Vecāmāte runāja krievu, baltkrievu un lietuviešu valodās + visas katoļu baznīcas lietas viņai bija poliski. Vide veido cilvēku neatkarīgi no dzīvesvietas juridiskās piederības statusa. Savus bērnus viņa sūtīja latviešu skolā, neskatoties uz apkārtnē mazlietoto valodu...

Tā bija liriska atkāpe, lai raksturotu savu deja vu sajūtu izgājušo sestdienu, kad tikos ar savas īresvietas saimnieci. Skatījos uz viņu kā apstulbis un sajutos kā kādreizējais pusaudzis Svešā, bet Pievilcīgā priekšā.

Laiks ir gājis uz priekšu un šo to pielicis klāt. Tagad esmu dzirdējis igauņu akcentu ne vien krievu, bet arī angļu valodā.

Dzīves skaistumu veido akcenti.