|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Pirmdiena 02-07-2012 23:29 |
|
38 |
Fēlikss un ēnaFēlikss sēdēja. Labi sēdēja. Tik labi, ka gandrīz varēja nedomāt par celmu, uz kura atdusējās viņa kaulainie kukulīši. Kārnajiem ir grūti ilgi nosēdēt uz vietas. Jārosās, ja vēlas saglabāt pakaļu bez pumpām.
Fēliksam patika sava ēna. Ēnā vienmēr bija noslēpums, viegli varēja iedomāties, ka ēna ir robeža puscaurspīdīgai gleznai, kurā attēlota Madonna, Da Vinči pašportrets vai Marlboro vīrs ar mazu siekalu burbulīti uz skopajām, vēja aprautajām lūpām. Fēlikss nekad neaizmirsa par šo burbulīti, jo tā skarbais vīrs izskatījās daudz cilvēcīgāks un zemei tuvāks.
Arī šoreiz ēna bija tikpat noslēpumaina un daudzsološa, kā vakar uz aizvakar. Fēlikss ar nelielu mērķtiecīgu piepūli sajuta, ka ēna krīt no tēvoča Sema. Protams, tā bija tīša piepūle, Fēliksam patika spēlēties ar savu apziņu. Daudzi cilvēki baidās no šādām rotaļām, laikam domā, ka tā var sajukt prātā. Bet Fēlikss nebaidījās un lepojās ar to. Tiesa, daži uzskatīja, ka Fēliksam vairs nav, ko zaudēt - jukušas vēlreiz sajukt vairs nevar.
Tā nu Fēlikss klusējot vēroja savu ēnu, kas uz brīdi bija pieņēmusi tēvoča Sema veidolu. Sems bija mierīgs, un arī klusējot skatījās pretī Fēliksam ar tikai aptuveni nojaušamām acīm. Fēliksam prātā ienāca doma, ka tēvocis Sems ir viens no viņa draugiem, gandrīz tikpat mierīgs kā Leonardo un mazāk mīklains kā Madonna. Pēdējā Fēliksa ēnā parādījās reti, laikam jau tāpat bija pietiekoši noslēpumaina.
Labi, ka vienmēr ir līdzi tāds mierīgs draugs, kurš klusējot sēž, skatās, un dziļdomīgi klusē. Un tas bija labi, ka šie draugi nāca tikai saulainā laikā, citādi nepārtraukta sabiedrība Fēliksam būtu grūti paciešama.
Fēlikss kārtīgi nospļāvās tēvoča Sema virzienā. Balts putu kunkulītis nosēdās apmēram ēnas kakla vietā, gandrīz sadaloties divās daļās un viegli aplīpot ar smilšu graudiem. Fēliksam nekas nebija pret Semu, vienkārši kaut ko vajadzēja mainīt, Sems klusēja jau pārāk ilgi.
Sākumā šķita, ka Sems nedaudz apvainojies. Rūpīgāk ieskatoties, Sema aprisēs varēja nojaust klusu prieku par jauno kaklasaiti. Sems vienmēr bija ieturēts, nekad skaļi nesmējās.
Arī Fēlikss izjuta prieku, dāvināšanas prieku. Ja draugs no sirds priecājas par dāvanu, vienmēr ir patīkami. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
