1a dienaPēdējais pusgads ir pagājis kkā pat nemanāmi ātri. No vienas puses liekas, ka kkādi notikumi ir bijuši jau sen un ir jau gandrīz aizmirsti. No otras puses liekas, ka vēl tikai nesen apkārt bija sniegs un sals un varēja tikai sapņot par vasaru. Kkādas lietas ir noslēgušās, situācijas atrisinājušās, attiecības ar satiktajiem cilvēkiem noskaidrojušās.
Kkas ir palicis nemainīgs, bet tajā pašā laikā ir arī lietas, kas ir mainījušās. Ne tikai ārēji, apkārt, bet manī, attieksmē, izpratnē. Tajā, kā jūties, kā redzi pasauli, cik ļoti novērtē būtisko.
Lai gan ir arī taisnība tiem, kas saka, ka palaižu kko garām, varbūt pat nezinu, ko es gribu. Jā, lielos vilcienos es zinu, kas man ir svarīgi, kas ir vērtības tieši man. Bet ikdienā, sīkumos, attiecībās es palaižu garām momentus, izjūtas. Bieži vien liekas, ka tas nav tik būtiski, svarīga ir bilde kopumā un katrs mēs realizējamies savadākā veidā.
Apstāties, paskatīties apkārt, padomāt, neskriet, negrābt katru radušos izdevību. Agrāk likās, ka katra iespēja ir jāizmanto, karuselis ar iespaidiem, cilvēkiem, notikumiem, ne diena bez piedzīvojumiem. Bet pienāk brīdis, kad sāc domāt, uz kurieni ej, kas ir svarīgi un kas nav. Ka notikumi, kas agrāk likušies spilgti un neaizmirstami, pašlaik liekas tikai krāsaini kino redzēti kadri. Jo mēs maināmies, things are changing.
1a diena, šodiena, rītdiena, vakardiena, vai šajā dienā ir bijis kkas par ko priecāties, par ko būt lepnam, laimīgam, skumjam, dusmīgam. Just, domāt, mācīties, redzēt... lietu, sauli, vasaru!!
|
