Muša

Paskatos spogulī - Ak, šausmas!

Drūms vieplis pretim man raugās,

Ar steigu atkal jāmācās smaidīt,

Cilvēkus nebaidīt, pasaulē iet.

Par ko gan lai smaida, apkārt ja krīze,

Ne mājas, ne darba, pat meitenes nav,

Pats kā muļķis pekstiņus rakstu,

Kam gan tos vajag, tos nevar ēst?

Sīkdama, dīkdama uz deguna nolaižas muša,

Pretī spogulī, negribot, parādās smaids,

Izlaužas smiekli jautri kā okeāns,

Vien muša izbrīnā aizlaižas projām.

Nē, vecīt, mīļais - smaidīt var vienmēr,

Pat par mušu, kas uz deguna sēž,

Saules stariem aiz loga, pašam par sevi,

Un viepli, kas pretī spogulī lūr...

Iešu ar smaidu cilvēkos šodien,

Smaidīšu visiem, pretim, kas nāks,

Paldies teikšu mušai uz deguna,

Kad spogulī atkal skatīšos Es...

/Egils Dambis/