|
JurisK dienasgrāmata
Trešdiena 28-03-2012 07:49 |
|
84 |
RadurakstiNesen PA, runaajot par kaadu latvieshu literatuuras klasikji, piemineeju savu radinieci - muizhas istabmeitu ar blondaam bizeem liidz dibenam un vinjas naakamo viiru - pasaulsklaidoni, melnmatainu un melnuusainu igaunju galdnieku, tajos laikos sauktu par dishleru. Nabagam, lai ieguutu kaaroto, esot naacies iemaaciities runaat latviski. Ko viirs ar esot sekmiigi izdariijis, un tas tad arii ir viens no ceelonjiem, kaapeec es 1950. gada pavasarii laidu valjaa pirmo breecienu Miera ielas namaa Riigaa. Vispaar esmu iistens burtnieciets, arii otrs dzimtas zars naak no Burtnieku ezera puses, tik preteejaas. Par to gan zinu mazaak, neesmu bijis pietiekoshi uznjeemiigs, lai gan teevs savaa laikaa aizrakaas diezgan taalu, bazniicu graamatas lielaakoties nav zudushas. Vispaar tas ir pat diezgan plashi izplatiits bizness - paliidzeet cilveekiem sastaadiit savu dzimtas koku. Parastam cilveekam koks aatri izveerstos par sauli ar senchiem visaas debespusees!:) Neesam jau aristokraati. Bet taa ir interesanta lieta - apzinaat savas saknes, nodot taalaak lieciibas par seniem laikiem. Mana mutvaardu atminja stiepjas kaut kur liidz 1650. gadam, apmeeraam, liidz zviedru laiku beigaam. Man ir stastiits gan par lielo meeri, gan Ziemelju kara shausmaam. Par to, kaa Zviedrijas karalis Trikaataa iestaadiijis ozolu un soliijis buut atpakalj, kad tas koks buus liels un varens. Vajadzeetu buut tam kokam ap 350 gadiem, daljeeji tas paregjojums piepildiijie, ja ne karalis, tad vinja zemes bankas ir klaat! No senchiem smeljoties speeku, laikam taa ir. Man nav par gruutu izteereet paardesmit latu, lai aizbrauktu liidz vecai lapeglju alejai, paiet ap 100m uz leju un apseesties lauka viduu, kur veel aizvien redzama ruusgana zeme. Tur kaadreiz bija maaja, kur dziivoja mani vecvecaaki, kur teevs iestaadiija ozolu. Tas nekas, ka nekaa tur vairaak nav, jo senchu speeks nav materiaalas dabas. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|