|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 16-03-2012 13:32 |
|
10 46 |
Optimista dzīves ciklsSākumā ir pesimists.
Kaut kādas sagadīšanās dēļ pesimists uzzina, ka ir pesimists.
Vēl vienas sakritības dēļ pesimists sāk apcerēt savu stāvokli. Drīz vien, ja ar loģiku viņam viss kārtībā, viņš nolemj kļūt par optimistu.
Ar lēmumu ir par maz, vajadzīga prakse. Tā nu pesimists mācās saskatīt arī labo un skaisto.
Pēc kāda laika treniņi dod rezultātus, labo un skaisto izdodas saskatīt automātiski un praktiski visur. Šai stadijā viņš sāk atšķirties no apkārtējiem, un sāk pievilkt cilvēkus. Cilvēkiem patīk pozitīvas emocijas, un viņi skrien kā naktstauriņi uz gaismu. Nu jau pesimists ir kļuvis par optimistu. Taču paradums ar nolūku saskatīt iespējas un gaišo pusi nav zudis, un šai ziņā viņš atšķiras no tiem, kas par optimistiem jau piedzimuši. Mūsu stāsta varonis sāk saskatīt iespējas, kuras nesaredz pat visīstākie dzimušie optimisti. Un te sākas problēmas: apkārtējie ne-optimisti, kas līdz šim tiecās pēc jaunizceptā optimista, sāk just, ka viņu ērtais pasaules uzskats tiek apdraudēts. Piemēram, tā vietā, lai dotu padomu par pareizajām zālēm vai pateiktu, ka viņa slimība ir tikai iedomas, vai ka ar to var sadzīvot, profesionālais optimists iesaka mainīt dzīves stilu - tad slimības nebūs un zāles arī nevajadzēs. Mainīties un izkāpt no kastītes ir bailīgi. Optimists paliek viens. Viņš redz iespējas, taču citi neredz, ka tās ir iespējas. Optimists ir sūdīgā situācijā: par pesimistu viņš kļūt vairs nevar, tāpat kā mēs nevaram tīši aizmirst to, ko esam piedzīvojuši. Var mēģināt tēlot pesimistu, lai iekļautos sabiedrībā, taču tas ir kā saskandināt ar spoguli - garlaicīgi. Var meklēt citu optimistu sabiedrību, taču tādu ir bezjēgā maz. Ir daudz dzīvespriecīgu zombiju, taču īstu cilvēku - jāpameklē... Un tā nu optimists kļūst par vientuļnieku. Nelāgs stāvoklis, jo cilvēks ir sabiedriska būtne un vajadzība pēc sabiedrības nav atmetama kā vecas drēbes.
|
madame_la_fleur: Izskatās, ka tu pats vairs nezini, kas esi, optimists vai pesimists. Žēl tādu murgotāju, tādi vēl nedzimuši aiziet pa pieskari (noslauka asaru). #1 2012-03-16 13:49
perpetuum_mobile: Te vēl var pastrīdēties, kas ir īstais murgotājs :/ #4 2012-03-16 15:20
eeteriska: Sauc kaa gribi, galvenais ka process notiek:) #2 2012-03-16 14:28
perpetuum_mobile: Jā, dzīvajām būtnēm ir raksturīga attīstība un pārmaiņas, tādas vai citādas. #5 2012-03-16 15:21
evana: šito stāstu esmu jau kaut kur dzirdējusi...:) #3 2012-03-16 14:42
perpetuum_mobile: Acīmredzot problēma ir tipveida, kaut arī ne pārāk plaši izplatīta. #6 2012-03-16 15:22
Princese_: Kā tā prakse notiek? Izzāģē kādu smadzeņu daivu vai lasa pozitīvo "literatūru" kā Ogs Mandino un cer, ka kādu dienu pamostoties pēkšņi būs mainījies skats uz dzīvi? #7 2012-03-16 17:44
Pārējos 3 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
