Mans rīts

Kad pamodos bij tuksnesīga nakts.

Ne zvaigžņu debesīs, ne puķu,

Vien es, un Tavas elpas atspīdums,

Kas aiznes atmiņas par mums.

Un viss kas pieder man

Ir Tava smarža rītos,

Maigs acu pieskāriens,

Un nepateiktu vārdu rinda.

Bet galvenais, ka bij tāds laiks,

Kad mūsu dēļ tās upes plūda.

Bij asinis, kas sargāja to mieru,

To nepabeigto mūsu pieteikto.

Vai nožēlot, vai teikt ka nebij labi?

Vai atteikties, un aiziet prom?

Es mostos rītos domājot par Tevi-

Es mostos neprātīgs un īsts.

Bet zinu es ka satiksimies vēl,

Ka elpos mūsu plaukstas viena otrai,

Mēs pacelsimies augstu debesīs,

Mūs rīta migla tālēs aiznesīs.

/H.Ozols/