GredzensUn tad ienāci tu Līganā gaitā kā staigule, Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.
Ienāci tu.
Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa. Kaut kur zem zemes, Pagrabos, Pīkstot svaidījās peles, Un viņu spalvā Mirdzēja skaida kā zelts. Ienāci tu un man teici: «Šovakar būšu.»
Un gaisos silti kā asinis joņoja putni. Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem Es Elpoju jūru, Un man uz lūpām Uzgula svīdums no mākoņu malām, Bet zobos čirkstēja smiltis, Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
«Šovakar būšu» - Šie vārdi Man iegāja sirdī līdz galam, Un es trīsēju līdzīgi rasai.
Vakars. Aizklāju logus. Visus. Glābdams sirdi no tevis, To paslēpu plauktā Starp grāmatām sirmām, Atmiņām, izdzertām glāzēm. Trīs garas sveces - Sarkanu, zilu un melnu - Es iededzu reizē. Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu. Sviedrus, vaidus un kvēli Kas ievelk kā sūklis, Bet blakus Noliku solu, Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes Un pārklāt ar smagu kapara trauku. Un tad ienāci tu - Asa un pēkšņā kā caurvējš, Kā smarža, kas aptumšo visu.
Ienāci tu.
No tava kvēluma Sega, kas gulēja kaila uz grīdas, Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss. Liesmas norāvās bailēs no svecēm Un iebēga tumsā. Ienāci tu. Un, klusi smaidot, Paņēmi Manu sirdi no plaukta, Uzpūti elpu Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā. Pirkstā. /A.Čaks/ |