|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 17-12-2010 15:33 |
|
14 113 |
Cilvēka ceļšCilvēks piedzimst, un tajā liela loma ir nejaušībai: kāds viņš piedzimst, kam viņš piedzimst, kur viņš piedzimst.
Cilvēks aug lielāks, un kā sūklis iesūc sevī visu, kas ap viņu notiek, sākumā it nemaz nešķirojot, taču vēlāk arvien un arvien vairāk izvēloties, ko pieņemt par patiesību, un ko nē. Un atkal Karaliene Nejaušība, ko daži sauc par Dievišķo Pirkstu, iejaucas tieši, nepastarpināti un bez žēlastības, dāvājot te lielus priekus, te lielas bēdas, te pilnībā un uz visiem laikiem pārtraucot dzīves ceļu, vai to krasi izmainot.
Sākumā cilvēks jūtas kā skaida jūrā, ko dzīves viļņi mētā nesaprotamā kārtībā. Tomēr drīz vien cilvēks ievēro, ka viļņi nav pilnīgi haotiski, ka dzīve ir iekārtota pēc noteiktiem likumiem, no kuriem daži ir vienkārši, bet daži ir pilnīgi nesaprotami. Cilvēks sāk saprast, sākumā pilnīgi nepareizi, taču vēlāk arvien labāk.
Vēl pēc neilga laiciņa cilvēks saprot, ka arī pats var kaut nedaudz vadīt savu dzīvi, izvēlēties dzīves vilni. Tā ir gribas dzimšana, un no šī brīža cilvēkam ir viss, kas vajadzīgs, lai no bezpalīdzīgas, apstākļu veidotas skaidas pamazām kļūtu par mazu kuģīti, kurš izvēlas savu ceļu un savus ūdeņus. Sākumā ceļš ir grūts un viļņi lieli, taču piepūle rada spēku, un cilvēks sasniedz tos dzīves ūdeņus, uz kuriem tiecas, ja vien izvēlējies savu kursu; citam patīk sērfot bangojošos viļņos, citam patīk lauzt ledu stindzinošās jūrās, citam dreifēt tropu saules pielietās gaiši zilās lagūnās.
Citi varbūt nesasniedz. Un tad? Arī ceļš uz nekurieni ir ceļš, un skatīties mērķī aiz apvāršņa nebūt nav vienīgais un labākais skats, ir vēl daudzi citi - debesīs, ūdens šļakatās pie airiem vai zivīs zem laivas.
Tā vai citādi, mēs katrs esam savas dzīves kapteinis, kāds varbūt uz liela lainera, kāds uz mazas tupelītes ar pussaplēstu buru, kura "vientuļi plīvo sadzīves jūru miglā" :)
Mūsu varā nav viss, taču daudz kas ir. Nejaušības neparedzami iejaucas mūsu dzīvēs, taču nenosaka to pilnībā. Mūsu spēki ir ierobežoti, taču iespējas lielākas, nekā spējam izmantot vai pat pamanīt. Un pats galvenais, mēs paši varam izvēlēties, kur skatīties un ko ieraudzīt, un kur stūrēt savu dzīvi.
To arī novēlu šeit klātesošajiem. Vēlme rakstīt dienasgrāmatu OHO ir pārgājusi, jo zināms posms manā dzīvē ir noslēdzies negaidītā, taču ļoti pozitīvā veidā. Mans vecais draugs Liktenis atkal ir par mani labvēlīgi ironizējis, un ar katru reizi es arvien vairāk smejos kopā ar viņu.
Paldies Tev, latviešu tautas daļa OHO dalībnieku veidolā. Kas cilvēku nenogalina, tas padara stiprāku (varbūt izņemot ilgstošu fizisku spīdzināšanu, bet to Nīče varēja arī nezināt). Un no sirds atvainojos, ja kādu esmu sāpinājis. Tas nebija mans nolūks, ja arī brīžam tā izskatījās.
|
mieru_tikai_mieru: Tev arī - paldies! :) Ar Tevi ir interesanti parunāties. #1 2010-12-17 15:38
mieru_tikai_mieru: domāju, ka tomēr IR :PPP un nestrīdies, tāpat mana taisnība :) #3 2010-12-17 15:43
mieru_tikai_mieru: gribi padomu? Bezmaksas. Uz Ziemassvētkiem. Vēlme rakstīt nav aizgājusi pavisam, tā tikai ir uz laiku pārgājusi. Šitās vēlmes 100% visos gadījumos atgriežas. Pat, ja Tev tagad šķiet citādāk. #5 2010-12-17 15:46
perpetuum_mobile: Bezmaksas tie labākie :)
Domāju, ka vēlmi rakstīt būs jāietērpj formā, kas ļauj gūt arī materiālu labumu. Jo tāda rakstīt vēlme ir jau no bērnības. Precīzāk, tā pat nav rakstītvēlme, bet vēlme radīt. Tā var ieņemt dažādas formas, no programmēšanas līdz bezsakarību ģenerēšanai, taču pamatmotīvs ir viens un tas pats. #7 2010-12-17 16:00
zero: Nu sveci zem puura jau nevajag tureet:DDD Labi sanaak savirknet burtus!:) #6 2010-12-17 16:00
Pārējos 7 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
